Daugavpils zīmējums
Lielā dzelzceļa muzikālais pavadījums
uzsildīts līdz viskija gulšņu kušanas
temperatūrai
Gaisma pie Borisa gaisma pie Gļeba
pavada mani
Es gaidu kurp aizvedīs upe –
smakas no kakām, kāpostu balteņus,
sliktas neona zvaigznes pār tiltu
Kā padzīvojuša zvēra mugurkauls upe
liecas pilsētai cauri
Ik rītu skan kovārņu auri
Vidēji trīsdesmit gadus vecā ozolā sēž arī
resns kaķis
mēs skatāmies viens uz otru
bez kāda maiguma
***
Dzīvoklis citā pilsētā un laikā,
tikai aizgājēji vieno ar pazīstamu plānojumu.
Pat elektriskais kamīns aizkustinoši vēsi
mani uzlūko,
vēl pietrūkst hoijas džungļu virtuves logā.
Kad kundze izkrita no dzīves, vai puķi
kāds jau bija noņēmis?
Iespējams, tās ir nepiedienīgas domas,
bet to logu nemaz nevarēja atvērt.
Kad aprīļa sākumā gadās saulaina pēcpusdiena,
es vienmēr domāju par savu
smaidīgo tanti, kura laužas caur vaska
puķu biezokni, stāvot uz palodzes maliņas
sestajā stāvā
Kur es stāvu tai brīdī, kad draugi vairs
nesauc
***
Saule iezīmē apli uz skausta
kā apdegumu no svētku pīrāgiem.
Starp ribām ir duncis vai sudraba tējkarote
no gadsimta sākuma skata.
Dažām figūrām ir cilvēka seja, pat kvadrātam
ir ko sacīt.
Naktstauriņu nodevība
Skaļa čabēšana, krāmējot koferus.
Laižaties, ja?
Nātru raibeņi godīgi salien pie cilvēkiem
grāmatplauktos.
Ziemas kamīna siltumā grāmatzīmes
atdzīvojas,
Mānīgs pavasaris izcīna naktslampiņu
kaujas.
Bērniem žēl muļķu. Mums bērnu.
***
Tabakas fabriku sarkanie ķieģeļi pumeku
aizstāj acīm un
pēdas klāj bruģa tulznas
Upe ar laiviņām kājās
Upe ar krastos kā krellēm mirušiem
iršiem
ir laipna un liela
Tā skrien un apošņā gaisu,
izpleš matus kā viļņus
labprāt mani grib kaut kur aiznest
***
Laiva ar kambīzi, it kā to būtu darinājuši
bērni,
un seju kā animācijas tēlam
šūpojas niedrēs pie pontoniem.
Krasts pilns ziedošu šāvējgurķu,
no kuriem bērnībā taisīja rasolu,
un veikala desas bija timotiņa glītās
smilgas.
Pudeļu stiklu un alus korķu kaleidoskopā
ir tiešām vienalga, ko tā sieviete melnā te
dara.
***
Vai nevarētu tā, ka arī zobbirstes un čības
tiktu paņemtas līdz?
Paliek pavasarim glabātie sīksīpoliņi.
Vidējā meita parūpēsies par puķēm.
Smarža un kārtība kā iestāde ar darba
laiku un brīvajām dienām.
Kaut kas nedarbojas.
Sienāža skelets. Čaumaliņas atstātas
skumst.
Un mūsu mīļie kā aizmirstas tuvās
gaismas pamirkšķina mums.
***
Šūpuļtīklā iegūlies maigums
Tuva cilvēka augums
nepiedod aizmirstību
Tikai atklājēja prieku tas mīl
par katru kopīgo zīmi
Es ievelku elpu tik lēni, cik iespējams,
pieliecos tev
Tikai dažas dienas un naktis
Kāds nogruvums
Kā rudens stāvkrastos grūst
***
Sirds vājums kā paisums sasniedz savu
iepriekšējo atzīmi
un man ir tiesības dabūt uzlīmi,
ko ielīmēt atmiņas blokā.
Tas ir nelaimīgs,
darbojas slikti
un vakaros lasa priekšā Balzaka kopotos
rakstus.
***
Uzturēties klusumā
un piedot radio muzikālo gaumi
Piedot kolēģiem uzmestās lūpiņas
Mani kā pērno riepu var aizkustināt tikai
marta cietsirdīgā saule
Kārtīgi nekustos, lai mirklis var mani
viegli trāpīt