Ieva Rupenheite. Upe joprojām saucas

viesim > Jā, arī šīs Sudrabkalna rindas par smaržīgo ananāsu es zinu no galvas. Zinu visu apzinīgo mūžu. Pie ananāsiem gan tiku stipri vēlāk, kad nobruka dzelzs priekškars.

Katru domu ir iespējams uztvert idiotiski. Idiots šo iespēju vienmēr izmanto. "Viesa" minētais teksts nenoliedzami IR dzejas divrinde, tā ir elementāra rīme ritmā un atskaņās. Atcerēties to arī ir viegli, bet to, ka tas ir šedevrs, izdomāja pats (skat. doto definīciju). Tai pašā laikā jāatzīst, ka šī primitīvā rīme ir kultūras daļa, to zina praktiski katrs, kas kaut reizi dzirdējis, neviens par to sajūsmā nespiedz, bet lipību noliegt ir neiespējami, un nezināmais autors ir trāpījis desmitniekā, lai kā to gribētos noliegt. Patiesībā tajā pašā līmenī ir visa bērnu dzeja, piemēram, šobrīd sumināmā ģēnija Ojāra Vācieša visiem zināmā "Mušas nāve". Ja tā ir māksla, tad ananāss arī. Es bērnībā izlasīju pantiņu skolas zēnistabā uz sienas un no pirmās reizes atceros uz mūžu. Līdz ar to nevaru noliegt šā pantiņa dzejisko veiksmīgumu, kaut arī nevaru atzīt to par mākslas šedevru. Pantiņš ir šāds (esiet uzmanīgi: kas izlasīs, aizmirst vairs nespēs!): Pisās visās istabās, tikai ķēķī nepisās: ķēķī naži, šķipeles, tur var sagriezt pipeles. Bet gudri cilvēki atšķirībā no "viesa" mēdz zināt arī sarežģītāku dzeju, ko tik un tā iespējams ietērpt par mūzikā, kura arī, protams, tad ir sarežģīta. Brīnišķīgs piemērs ir Raimonda Paula dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem "Kā svece deg".

Un vēl viena raksturīga pazīme: kategoriska, es pat teiktu - meistarīga, ja vien nebūtu tik samocīti pašmērķīga - izvairīšanās no jebkāda ritma un atskaņām. Esmu liberāls, daudzveidību atbalstu, ja kāds vēlas par dzeju uzskatīt ARĪ šo, nav pretenziju, ja vien tiesības eksistēt paliek arī dzejai. Diemžēl šai vienveidībai alternatīvas nav: eipuroīdiem dzeja ir TIKAI šis mākslīgi izspiestais bardax, ritma un atskaņu esamība ir aizliegta kā šķira, garantēju, ka šajā konkursā neparādīsies NEVIENS tādas piemērs, tie visi "neatbilst profesionālajiem kritērijiem".

Tas komentārs ir nepārprotami privāta vēstule, bet ne rakstītprasme, ne uzvedības kultūra literātiem un tusētājiem ap tiem nemēdz piemist, tā ka pārsteigumu nav.

Neatceros likumu, ka ārpus privātām vēstulēm "tu" būtu obligāti jāraksta ar lielo burtu. Varbūt tie likumi mainījušies.

Literatūras skolotāja parasti ir arī valodas un rakstības skolotāja, tā ka pretenzijām nav pamata: kā viņa iemācījusi, tā arī audzēknis raksta.

kāds nu viņš eksperts? prasts grafomāns, kas ālējas pie jebkura publicēta teksta un tikai vienīgais zina kā ir pareizi rakstīt.

Vai tiešām Jūs esat tik neatgriezeniski degradējies?

Valdi, ja tu būtu pilnīgs, tev būtu pilnīga taisnība.