Var tikai apbrīnot trīsdesmit piecus gadus vecās amerikānietes Stefanijas Meieres nekaunību. Vispirms viņa pirms četriem gadiem komerciāli superveiksmīgi nospēlēja "rakstnieces lomu", turklāt, par spīti jau kopš 2005.gada regulāri skanošiem teju visas pasaules literatūrkritiķu brēcieniem, ka Meieres proza literāro kvalitāšu ziņā līdzinās nullei, par rakstnieci jaunizceptajai mājsaimniecei visu mākslu popkorna dzimtenē ASV sacerētās Krēslas sāgas četrām grāmatām izdevās izsvēpēt no pirmās vietas vislabāk pelnošo mūslaiku rakstnieci Džoannu Roulingu ar tās moderno burvi Hariju Poteru. Meiere pati apgalvo, ka dažus sižetus Krēslai esot nosapņojusi, dažus viņai priekšā pasakot pašas pusaugu bērni.
Āķis lūpā
Kopš pērnā gada pirmās Krēslas filmas kosmiskajiem panākumiem (ar nieka 40 miljonu budžetu filma globāli nopelnīja desmit reižu vairāk - 370 miljonu) āķis Meierei lūpā, un nu rakstniece jau kategoriski paģēr, lai pagaidām pēdējā, ceturtā grāmata tiktu ekranizēta divās daļās līdzīgi Roulingas Poteram. Ņemot vērā, ka Meieres peļņu veido ne tikai grāmatu ekranizācijas tiesības, bet arī procenti no katras filmas ienākumiem, viņas apetīte aug ēdot. Jau tagad ir skaidrs, ka praktiskā provinces mājsaimniece saviem trim bērniem un pat mazbērniem patiešām būs nodrošinājusi multimiljonāru statusu.
Es neironizētu, ja vien zem Krēslas sāgas/The Twilight Saga slēptos kas vairāk par knapu literatūru, jāatzīst, uz diezgan intriģējoša sižetiņa (kuram tad nepatīk stāsti par simpātiskiem asinssūcējiem?) bāzes. Jautājums - kur paslēpts Meieres darbu popularitātes fenomens, kas spējis saviļņot visu vecumu jaunkundzes, sākot ar histērijā spiedzošām emo meičām, beidzot ar jūtīgām pirmspensijas vecuma meitenēm?
Atbilde, visticamāk, jāmeklē tajās kultūras asociācijās, kuras mēs paši esam spējīgi ielikt jēdzienā "mūsdienu vampīrisms", ko kā centrālo tēmu Krēslā ekspluatē Meiere. Ar piebildi - nekā oriģināla no sevis gan nepiedāvājot. Šajā ziņā Krēslas seriāls patiešām ir "tukšas" grāmatas, visi sižeta pavērsieni ir kaut kur jau matīti, pat konkrētās daļas Jauns mēness galvenā ideja par Amerikas un Eiropas vampīru klanu "pretstāvēšanu" bez kompleksiem ir nosperta no Annas Raisas kulturoloģiski bagātīgā romāna Vampīru hronikas (ko mēs labāk pazīstam pēc Toma Krūza un Breda Pita slavenās filmas Intervija ar vampīru). Citas detaļas grāmatās Meiere ir čiepusi gan no F.F.Kopolas Drakulas, gan "seriāla" Asmens/Blade, katrā ziņā pilnīgi acīmredzams, ka vismaz filmas par vampīriem veiklā rakstniece kompilatore mīl.
Vēl viņa mīl nemirstīgo pasaku par Romeo un Džuljetu par divu mīlošu siržu nespēju savienoties, par viņu traucēto sakaru - atliek tikai katrreiz izgudrot citus "traucējošus apstākļus" un/vai jaunus ienaidniekus cilvēkam Bellai Svonai (Skaistajam Gulbim) un morāli cēlajam vampīram veģetārietim Edvardam Kalenam.
Lūdzu, ironiju!
Nekaitētu, ja Krēslas grāmatās būtu vairāk veselīgas ironijas. Tad varbūt arī atrastos kāds ekscentrisks kultūrsemiotiķis, kas saskatītu Meieres darbos postmodernisma literatūras citātus, kuru jēga ir veiksmīgi apspēlēta kolīzija starp "sieviešu pasauli" un "vīriešu pasauli". Jo kāpēc tad īsti Bella cieš (filmā Jauns mēness šīs ciešanas jau kļūst nepieklājīgi uzkrītošas, jo īpaši komplektā ar Bellas nemitīgo vēlēšanos visādos veidos sev padarīt galu, jo nelaimīgā meitene ir atklājusi, ka paaugstināts adrenalīna līmenis viņai izraisa halucinācijas, kuru laikā Bella spēj "kontaktēt" ar Edvardu, kurš kopā ar citiem Kalenu dzimtas vampukiem aizmucis uz Eiropu, kā smejies, tālāk no kārdinājuma sākt vienreiz sūkt cilvēku asinis)?
Torsi kompensācijai
Bella cieš tāpēc, ka viņai Edvards nekož kaklā, padarot par sev līdzīgu - mūžīgo vampīru. Tātad Bella simboliskā nozīmē cieš tāpēc, ka viņa... nav vīrietis. Proti, viņa mokās nevis mīlestības jūtu dēļ (jo kas tad šai liedz nesavtīgi mīlēt savu sapņu princi?), bet gan tāpēc, ka viņai trūkst galvenā, kas viņu atšķir no Edvarda, - viņa vampīriskās identitātes, tā, kas ir asinīs, - viņa vīrišķās būtības.
Toties kompensācijai - nevar vienīgi saprast, kam - skatītājiem vai Bellai - Jaunajā mēnesī ir bariem puskailu jaunekļu torsu, sākot ar bērnības draugu Džeikobu, kurš tagad ir muskuļots džekiņš un arī izrādās "ar sveicienu" (kad Bella šamējam iedod kurvīti, puisis iebēg mežā, kur kopā ar citiem puskailiem jaunekļiem nododas īpaši mistiskiem rituāliem). Varbūt Meiere caur puķēm liek saprast, ka, redz, tādi jau tie vīrieši ir - mūžīgi iztaisās par to, kas viņi nav, un pie pirmās izdevības pamūk mežā? Un tad tādu tipiņu dēļ nabaga Bellām jācieš no rīta līdz vakaram?!
Petinsons - knapās dozās
Taču kronis visam filmā ir Itālijas vampīru aristokrātu klans, ar ko iznāk cīnīties gan amerikāņu vampīriem Kaleniem, gan indiāņu vilkaču grupējumam un ko tēlo slaveni aktieri (piemēram, dzimtas galvu - Mārtins Šīns no Karalienes un Niksons pret Frostu, viņa meitu - talantīgā Dakota Feninga, bet to, ka šie abi ir labi aktieri, nu galīgi nepateiksi), kuri vairāk atgādina karikatūras no kādas groteskas pieaugušo komēdijas, nevis sentimentālas pusaudžu asarspiedes. Vārdsakot, Jauns mēness, par spīti pirmās nedēļas nogales fanu sarīkotajai histērijai (un kases rekordam šogad - ASV vien 141 miljons vīkendā), spēs saviļņot tikai mazprasīgu skatītāju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka glīti izbalinātais Roberts Petinsons ar mākslinieciski nofiksēto nekārtīgo stilīgo frizūru un nepieredzējuša zālītes pīpētāja aizmigloto daudzsološi mitro acu skatienu uz ekrāna redzams maz. Tā teikt - farmaceitiskās dozās.
Man gan ir klusas aizdomas, ka līdzšinējā Krēslas fanu histērija drīzi beigsies, jo Robijs Petinsons ar savu filmas Bellu - Kristenu Stjuarti - pirms nedēļas paziņoja, ka ir saderinājušies. Un aizņemts vampīrs vairs nav tas, kura dēļ vērts šņukstēt ķisenī.