Pašmērķīgi vai papildinoši
Kas ir skaists? "No vienas puses, tā ir tīra matemātika, bet, no otras puses, tā ir iracionāla izjūta, kas rīvējusies visas dzīves garumā," sarunā ar laikrakstu Diena saka žūrijas priekšsēdētājs un piebilst, ka arī mūsdienu Latvijas grāmatu mākslas tradīcija ir "plosīta" tradīcija, kuru plosījusi informācija un tendences no visas pasaules. Starp visām kategorijām viņš īpaši izceļ dzejas grāmatas, kuru koncentrētais un dziļais saturs ir pārliecinoši saspēlējies ar formu, piemēram, dzejnieka Raimonda Ķirķa dzejas krājums Kartes.
"Man patīk, ka Zelta ābelē ir skaidri definēti kritēriji, pēc kuriem vērtēt iesniegtos darbus, taču nekur neiztikt bez subjektivitātes, kas īpaši izpaužas pašā sākumā, kad no visām iesniegtajām grāmatām tiek izsijātas tās, ar kurām turpināt tālāko darbu," uzskata mākslas zinātniece Aiga Dzalbe un piebilst, ka viens no viņas pašas svarīgākajiem kritērijiem ir grāmatas dizaina saderība ar saturu. Savukārt Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektore Ieva Bečere norāda, ka viņa uz daudzām lietām skatās tieši no savas nozares skatpunkta: grāmatai jābūt ne tikai skaistai, bet arī ērtai.
"Vienmēr ir patīkami redzēt kaut ko pilnīgi jaunu un negaidītu, bet tas nedrīkst būt pašmērķīgi un apgrūtināt lasīšanu – ja tas ir pārdomāti, tas var piedot papildu vērtību tekstam," teic žūrijas dalībniece. Par vienu no Aigas Dzalbes šā gada pārsteigumiem kļuvis Rīgas Starptautiskās mākslas biennāles izdevums Drīz/Soon/Skoro, kura vairākas lappuses bijušas nepārgrieztas gluži kā senajās grāmatās un prasījušās pēc vēstuļu naža. "Pa augšu un pa apakšu vajadzēja lūrēt iekšā un mēģināt saprast, kas ir redzams atvērumā. Tā bija apzināta provokācija," stāsta mākslas zinātniece un kopā ar citiem kolēģiem piekrīt, ka robeža starp vienu stāvokli un otru var būt ļoti trausla. "Es ļoti ceru, ka žūrija savā darbībā nav neko palaidusi garām un ir visu sapratusi līdz galam," akcentē Roberts Koļcovs.
Giljotīnas asmens formā
Ieva Bečere uzsver, ka šā gada Zelta ābelei nominēto darbu vidū valda daudzveidība – gan oriģināli risinājumi, gan veiksmīga mūsdienu pasaules tipogrāfijas vēsmu interpretācija, un atklāj, ka šā gada žūrija ir strādājusi bez īpašām domstarpībām tieši tā iemesla dēļ, ka visi dalībnieki vienojušies par to, ka laba lieta var būt izdarīta dažādos veidos, kaut gan, kā saka žūrijas priekšsēdētājs, kas var būt skaistāks par strīdiem, kad cilvēki strīdas nevis par maizes gabalu, bet par to, kāds tonis būtu piemērotāks vākam un kāds ne.
Tāpat daudzveidība izpaužas tajā, ka nominantu vidū ir gan ļoti greznas, gan ļoti minimālistiskas grāmatas, kuras tapušas par ierobežotiem finanšu resursiem, kas Latvijas tirgū bieži vien ir vietējo izdevēju ikdiena un nereti ieliek rāmjos māksliniekus, bet šā gada pretendenti pierāda, ka arī šādā situācijā var panākt labu rezultātu.
Uz jautājumu par mākslinieku izpaušanās iespējām zinātniskās literatūras laukā Roberts Koļcovs vērš uzmanību uz to, ka pēdējos gados tās autori sākuši citādi attiekties pret grāmatas vizuālo pusi un ka šogad tas rezultējies vairākos ļoti augstvērtīgos darbos, kuros īpaši domāts par to lietojamību un sarunu ar saviem lasītājiem. Tieši zinātniskajā literatūrā vairāk nekā citur parādās darbs ar šriftiem, lappušu atveidiem, virsrakstiem un tamlīdzīgām lietām. Aiga Dzalbe piesauc Denisa Hanova un Valda Tēraudkalna kopdarbu Asiņainā rītausma Parīzē: 1789. gada revolūcija kā mediju notikums, kas ir slīpi "nocirsta" giljotīnas asmens formā.
"Tas ir spilgts piemērs, kā lakoniskā veidā strādāt ar zinātniskajiem tekstiem un vienlaicīgi atbrīvoties no stereotipiem," uzskata mākslas zinātniece. Ieva Bečere piebilst, ka zinātniskā vai uzziņu literatūra dizaineriem ir ļoti sarežģīts un grūts darbs, jo nereti nākas strādāt ar dažāda veida un kvalitātes ilustrācijām un apvienot tās, radot vienotu grāmatas stilu, ritmu un kopiespaidu, kas no viņiem prasa pacietību, labu gaumi un amatnieka prasmi.
Lielais valis
Attīstot tēmu par šā gada tendencēm iesniegto darbu vidū, Aiga Dzalbe atzīmē, ka vairākām grāmatām bijusi vāka nesaderība ar to iekšpusi, kas bijusi veidota ļoti labi, bet kuru vākus šķietami būtu atnācis un radījis kāds cits. "It kā izdevējs būtu gribējis izdabāt auditorijai vai arī vadījies pēc kaut kādiem citiem apsvērumiem, bet gala rezultātā smalki nostrādāta grāmata ir tikusi noplicināta ar rupju vāku tieši konceptuālajā ziņā," skaidro mākslas zinātniece. Vēl viena parādība ir grafiskie stāsti, kuri pie mums kļūst arvien populārāki un kuri šobrīd spējuši iespraukties dažādās kategorijās, bet iespējams, ka nākotnē vajadzētu domāt par jaunu kategoriju.
Runājot par tālāko, Roberts Koļcovs domā, ka būs ļoti interesanti vērot, kādu iespaidu uz grāmatu mākslu būs atstājis šis Covid-19 pandēmijas laiks. "Es pats jūtu, ka pavadu ļoti daudz laika darbā un ka esmu izveidojies tādas lietas, ko nebūtu izdarījis iepriekš," stāsta mākslinieks un salīdzina šo procesu ar mūziķu pirmspandēmijas ikdienu, kad viņi dzīvoja no viena koncerta līdz otram un nepaspēja apgūt jaunus sarežģītus darbus, kam var pievērsties tagad.
Pievēršoties individuālajiem vārdiem nominantu vidū, jāizceļ mākslinieks Aleksejs Muraško, kurš saņēmis četras nominācijas divās kategorijās. "Aleksejs Muraško ir kā milzīgs valis Latvijas grāmatu mākslā, kas atstāj lielu iespaidu uz citiem," salīdzina Roberts Koļcovs. Viņš strādā ļoti radoši, atraisīti un drosmīgi tajā ziņā, ka ik pa laikam atļaujas dažādus eksperimentus un nāk klajā ar kaut ko nebijušu, – mākslinieku raksturo Aiga Dzalbe.
Viņa piebilst, ka Aleksejs Muraško turpina iet savu ceļu un tajā pašā laikā mainīties, par ko liecina viņa veidotais izdevums Sudrabmeitenes. Fotogrāfijas retušētā vēsture, kas sasaucas ar grāmatu Stikla Strenči, bet kurā viņš ir atradis pilnīgi citu pieeju. Ieva Bečere akcentē Alekseja Muraško darbaspējas un stāvēšanu klāt savu darbu tapšanas procesam no pirmā līdz pēdējam solim, kas, starp citu, ir raksturīgi daudziem Latvijas grāmatu māksliniekiem.