"Mums ir līdzi maigais grābeklis ar drebošiem, gariem zariem kā miroņa roka un arī stingrais grābeklis ar normāliem, īsiem zariņiem. Ar miroņa roku mēs nogrābstām visu lieko (kļavu degunus un liepziedu čužas, pirmās dzeltenās lapas, skudru ceļus), ar stingro taisām musturi. Vēl ir asa birste, es sēžos pēc kārtas uz visiem kapiem un birstēju nost sūnas un smiltis no apmalēm," tā pirms septiņiem gadiem 29. augustā Kultūras Dienā slejā Svētki kapiņiem rakstīja dzejniece Agnese Krivade.
Kopj kā dārzu
Atkal pienācis brīdis, kad Latvijas dārzi pārceļas uz kapsētām, štrunts par saglumējušajām vāzēm pēc tam. Lilijas, margrietas, ķeizarkroņi, rozes. Tas nenotiek tikai dziļā Latgalē, kur kāda tantiņa teikusi: "Uz kapusvētkiem tu vari neierasties tikai tad, kad pats esi miris." Arī moderno rīdzinieku sarunās ieskanas frāzes par braukšanu uz "tālajiem lauku kapiem". Arī pati nejauši kļuvu par tēmas dzīvo ilustrāciju - vienā mugursomas nodalījumā šis pētījums, otrā - baltā krāsa kapu soliņa uzprišināšanai.
Izdevniecībā Mansards iznācis nebijis izdevums - Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Autores - LU komunikācijas zinātnes doktorante Laura Uzule un LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore - šo Latvijas kultūras kanonā iekļauto tautas tradīciju padarījušas par akadēmiska pētījuma tēmu. Tas noslēdz valsts pētījuma programmas Nacionālā identitāte projektu Latvijas sociālā atmiņa un identitāte. L. Uzule un V. Zelče ir pārliecinātas, ka tieši pašsaprotamība vairāk nekā simt gadu garumā ir iemesls, kādēļ kapusvētkiem veltīts maz literatūras un pētījumu. Teju 40 kapsētās 500 respondentu trīs gadu garumā (2011-2013) aizpildīja anketas ar 21 jautājumu. Anketēšana veikta četru Latvijas kultūrvēsturisko novadu kapsētās.
"Mēģinājām izveidot vidējo latviešu kapusvētku apmeklētāju portretu. Sanāk - sievietes pusmūžā, pēc 50. Viņas ir tās, kuras pamatā uztur šo tradīciju. Interesanti, ka Latgales pusē, arī Vidzemē, iezīmējas, ka uz kapusvētkiem dodas ar bērniem, apmeklē visa dzimta. Kurzemē tas ir izteikti individuāli, kapusvētkus mēdz apmeklēt kādi pārstāvji," stāsta L. Uzule. 79 procenti respondentu atbildējuši, ka kapusvētki ir viena no latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļām, mūžsena vērtība, kura noteikti ir jāsaglabā.
Autores savu pētījumu veltījušas savām vecmāmiņām. "Kurzemē šī kapusvētku tradīcija nav tik ļoti izplatīta un nozīmīga salīdzinājumā, piemēram, ar Vidzemi un vērienīgajiem Alūksnes kapusvētkiem. Neskatoties uz to, pateicoties manai vecmāmiņai, kapusvētki mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši svarīgi. Ar māsu un mammu vienmēr esmu tos apmeklējusi," atceras L. Uzule. Arī V. Zelče no bērnības vasarām Latgalē atceras kopīgus gājienus ar vecmāmiņu uz baznīcu, kur viņa "pasēdēja, parunāja, paskatījās", pēc tam abas devušās uz kapiem.
Grāmatas otrajā daļā iztirzāta kapusvētku šī laika tradīcija, neaizmirstot arī par Jaunajā Rīgas teātrī un Nacionālajā teātrī tapušajām kapusvētku tēmai veltītajām izrādēm, dzīvnieku kapsētām un virtuālo kapsētu. Kontekstiem bagāto un faktoloģiski blīvo starpdisciplināro darbu var uzskatīt arī par neparastu, aizraujošu XIX-XXI gadsimta vēstures grāmatu.
Trūkst priekšnesuma
"Daži nevarēja līdz pat vēlam vakaram no savu mīļu piederīgu kapiem šķirties, karstas asaras liedami, glītāki tos uzkopdami un uz tiem dažas puķītes ar saknēm stādīdami," tā Latviešu Avīzes 1854. gadā 1. augustā apraksta Nītaures draudzē notikušo pasākumu. Vai mūsdienu jaunietim ir interesanti "stādīt puķītes ar saknēm" uz ļoti seniem kapiem, ja dzīvi vēl pat vecvecāki? Sintezators un mācītājs pēc tam? Vai kapusvētku tradīcija neizsīks moderno ģimeņu un emigrācijas laikmetā, kad daudziem fiziski nav iespējas apciemot senču kapus?
"Neviena tradīcija nav mūžīga. Ir jārada jaunas, un arī vecajām tradīcijām ir jārod jaunas izpausmes. Šobrīd, manuprāt, iespējams, ir krīzes situācija, jo kapusvētkos iztrūkst viens ļoti būtisks elements, un tas ir labs priekšnesums," saka V. Zelče. "Nepieciešams kapusvētku restarts, lai kapos būtu iespējams gūt emocionālo baudījumu. Tāpēc kapusvētku attīstība ir vietējo pašvaldību ziņā, kādā veidā tā sadarbosies ar baznīcu un izveidos labu priekšnesumu. Būtiska ir jauno tehnoloģiju lieta - var būt laba mūzika, gaismas, var būt interneta translācijas, kas izbraukušos cilvēkus sasaistītu ar dzimtajām vietām," ierasto tradīciju kontekstā visai oriģinālas idejas min pētniece. Zelčesprāt, būtiski arī apzināties, ka "mūsu ļaudis vairs nav reliģijā audzināti un nemaz nemāk uzvesties dievkalpojumos, lai justos piederīgi mācītāju vadītajai ceremonijai". Bet L. Uzulei tuvs ir kāda mācītāja vērojums, ka paaudžu paaudzēs latviešu ģimenēs notiek tā - jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņš labprātāk iegriežas kapsētā un ainaviski sakoptajā vidē apzina savu dzimtas vēsturi līdz ar savu pārejošo esību zemes virsū. Bez saviem gadskaitļiem abpus domusvītriņas vēl nav palicis neviens...