Šķiet, Elizabetes (gan ar atšķirīgu "kārtas numuru") ir zelta ādere izcilām aktrisēm, kuras rafinēti prot "uzšķērst" vissmalkākās karalisko personu emociju nianses, jo interesantākas mums, parastajiem mirstīgajiem, ja karaliskā persona izrādās tikpat trausla, ievainojama, cilvēciskām kaislībām pakļauta kā citi mirstīgie. Un kur nu vēl, ja šīs dievišķās būtnes ir spiestas nest upuri - savas izredzētības un karaliskā statusa dēļ...
Beidzot vīrietis!
Beidzot aktrišu (pamatā britu, austrāliešu) plejādei, kurām tik padod karalieņu lomas un pēcāk arī kinopasaules vērtīgākos apbalvojumus, ir pievienojies arī kungs - lieliskais Kolins Fērts! Tikko svētdien Losandželosā Fērts jau ieguva vienu no vērtīgākajām balvām - Zelta globusu par Lielbritānijas karaļa Džordža VI lomu filmā Karaļa runa. Un, visticamāk, februārī viņš iegūs arī Oskaru - aktiera darba iespaidīgums nav diskusiju vērts. Tas, ko dara Kolins Fērts Karaļa runā, ir jāredz, lai novērtētu fenomenāla līmeņa aktiermākslas paraugu. Starp citu, ja runājam par "regālijām" Globusiem un Oskariem - šīm balvām Fērts bija ļoti tuvu jau pērn, kad bija tām nominēts par draugu zaudējušā homoseksuālā britu literatūras profesora lomu Toma Forda filmā Vientuļais vīrs (patlaban skatāma kino Rīga). Tas, ko Vientuļajā vīrā darījis Fērts, ir labi, tas, ko viņš paveic Karaļa runā, - ir satriecoši.
Stindzinošas bailes
Filmas darbība risinās Lielbritānijā, Londonā, XX gs. 30. gados. Lielbritānijas karalis Džordžs V jau ir mūža nogalē - par jauno Anglijas karali ir jākļūst Edvardam (filmā - aktieris Gajs Pīrss), ģimenes mīlulim, vecākajam dēlam. Viņa jaunākajam brālim Albertam (Kolins Fērts) ir paredzēta klusa karaliskās ģimenes "fona personāža" loma. Viņš nekad nav bijis "publiska persona" - katra uzstāšanās auditorijas priekšā gan princim Albertam, gan publikai ir mokošs pārbaidījums: viņš stostās, īpaši bezcerīgi - milzīgas auditorijas priekšā. Tieši ar šādu bezcerīgu karaliskās personas prinča Alberta izgāšanos milzu pūļa priekšā arī sākas filma - Alberts ir spējīgs tikai paniski stomīties un mēmās šausmās skatīties uz cilvēku tūkstošiem. Šī (un arī citas) Alberta publisko runu epizodes filmā ir uzbūvētas ļoti precīzi, nereti izmantojot prinča "subjektīvo skatpunktu", kas arī filmas skatītajam liek iejusties viņa ādā un pārdzīvot dzīvas šausmas - "bildītes" miglošanos un teju fizioloģiski sajūtamu paniku, kas princi pārņem mikrofona un auditorijas priekšā. Filma beidzas ar prinča Alberta, tajā brīdī jau pilntiesīga Anglijas karaļa Džordža VI, uzrunu savai tautai radio. Tikai starp šīm divām runām - filmas sākumā un izskaņā - ir būtiska atšķirība! Karalis ir atbrīvojies no stomīšanās, vārdi ēterā plūst brīvi un emocionāli - tā ir ļoti svarīga runa, vēstījums savai tautai dramatiskā brīdī - Lielbritānija iesaistās karā ar Vāciju. Kas notiek starp šīm divām karaļa runām?
Vēstures fons
Vēsturiski - britu karaļa Džordža V nāve, viņa troņmantnieka Edvarda principiālā izšķiršanās atteikties no troņa mīlestības vārdā. (Edvards VIII ir spiests atteikties no troņa, jo vēlas apprecēt savu liktenīgo mīlestību ambiciozu amerikānieti no Baltimoras, dēkaini Volisu Simpsoni, kura par šausmām karaliskajai ģimenei un baznīcai ir divas reizes šķīrusies, proti, otro reizi viņa šķiras, lai kļūtu par Edvarda sievu, taču šķirtene nevar būt Anglijas karaļa sieva. Kas bija Volisa Simpsone - ciniska aprēķinātāja, vieglas uzvedības dāma ar rafinētām erotikas prasmēm (šādas norādes izskan arī Karaļa runā) vai varbūt varonīga mīlētāja? Atbildēt uz šo jautājumu nav Karaļa runas uzdevums, Volisa filmā ir epizodisks personāžs, kas savaņģojusi Edvardu VIII. Iespējams, šīs sievietes fatālisma noslēpumā pamatīgi būs iedziļinājusies Madonna, kura režisē filmu par Volisas un Edvarda mīlestību.)
Pēc Edvarda atteikšanās no troņa no sava brāļa ēnas ir spiests iznākt "karalis stosteklis" Alberts - nākamais Džordžs VI (arī tas ir citāts no filmas, tā savu brāli ķircina Edvards) un beidzot pārvarēt runas defektu, arī savas bērnības traumas, bailes un kompleksus.
Kolina Fērta varoņa ceļš "pie sevis" - garais un sarežģītais darbs, atbrīvojoties no runas defekta, - tad arī ir filmas "dramatiskais kodols", precīzāk, filmas cilvēcisko dramaturģiju pamatā veido "karaļa stostekļa" un viņa runas terapista Laionela (Džefrijs Rašs) attiecības. Šo divu tik atšķirīgo cilvēku satikšanās ir Alberta mīlošās un pacietīgās sievas (Helēna Bonema-Kārtere) roku darbs. Viņa kaut kādā pažobelē uzrok Laionelu - dīvainu tipu, austrālieti, kurš šķietami ir logopēds, taču, kā izrādās, bez oficiāliem papīriem, arī nedaudz aktieris, taču būtībā viņš kļūst par Alberta psihoterapeitu, logopēdu un draugu vienā personā, iespējams, vienīgo draugu, kāds jelkad bijis Albertam. "Tev vairs nav jābaidās no tām lietām, no kurām tu baidījies piecu gadu vecumā," Laionels saka Albertam, kura stostīšanās saknes ir gan tēva valdonība, gan brāļa dominante, gan skarbās audzināšanas metodes, tostarp arī brutālu atradināšana no rakstīšanas ar kreiso roku. "Pārmācītie kreiļi un stostīšanās iet roku rokā," - arī šī ir viena no dzīves gudrā Laionela "terapeitiskajām atziņām".
Kardinālas pārvērtības
Iespējams, kādam šķitīs par plānu uz vēsturiskiem faktiem būvētais stāsts par to, kā kāds austrāliešu dēkainis izglābj Lielbritānijas karaļa reputāciju un atbrīvo viņu no iekšējām važām. Taču, ticiet, šo filmu ir ļoti interesanti skatīties - gan kā divu lielisku aktieru Fērta un arī oskarotā austrālieša Džefrija Raša saspēli, gan kā precīzu un psiholoģiski ļoti blīvu dialogu virkni, kurā ar Albertu notiek kardinālas pārvērtības. Nākamā karaļa un terapeita attiecībās ir atsaluma mirkļi, attiecību pārrāvumi un abu "iekšējā dramaturģija", kurā dzīvesgudrāks, protams, ir Laionels, nevis kompleksu un karaliskās arogances samocītais Alberts.
Šīs aktierspēles dēļ filmu ir vērts redzēt. Par tās kvalitāti liecina arī septiņas nominācijas Zelta globusam, arī labākās filmas kategorijā, kas šo britu karaļnama drāmu padara par vienu no būtiskākajām 2010. gada filmām. Savukārt tām dāmām, kuras atminās romantiski lācīgo Dārsija kungu no Bridžitas Džonsas dienasgrāmatas vai impulsīvo mīlnieku no Tāda ir mīlestība, skatīties Kolinu Fērtu Lielbritānijas karalienes Elizabetes (filmā viņa ir maza meitenīte) tēva lomā būs īpašs piedzīvojums.
Vēl jāpiebilst, ka Karaļa runas režisors Toms Hūpers savos trīsdesmit ar asti gados ir teju vai galma speciālists - viņš ir režisējis divas TV filmas par karalieni superzvaigzni Elizabeti I: viena no tām ir izcilā Elizabete I (2005) ar Helēnu Mirenu galvenajā lomā, otra Karaliene jaunava (The Virgin Queen, 2005).