Drīz vien kastei seko arī "lietošanas instrukcija" sirma, solīda kunga veidolā, kurš ar komivojažiera neatlaidību zvana pie durvīm, lai uzrunātu Noru Lūisu (Kamerona Diaza), - kungs acīmredzot apzinās, ka šajā ģimenē principiālus lēmumus pieņem sieviete. Kungam, vārdā Ārlingtons Stjuarts, pagriežot galvu, atklājas pamatīgs izkropļojums - kādas traumas sekas, taču Noru tas nemulsina. Viņa vizītes mērķis ir pārdot savu preci, proti, iespēju - nospiežot dīvainās kastes sarkano pogu, Lūisu ģimenei ir izdevība nekavējoties tikt pie viena miljona dolāru, ko šis pats kungs nogādās, koferītī iesaiņotus. Tik viens satraucošs apstāklis un potenciāla dilemma Norai - sarkanās pogas nospiešana nozīmē kāda cilvēka nāvi - pogas spiedējam nepazīstama cilvēka nāvi. Protams, Nora pogu nospiedīs (kā vairākas citas sievietes šajā filmā, kuras arīdzan būs saņēmušas vilinoši biedējošo Ārlingtona kunga piedāvājumu ar kasti piedevām), kaut viņa visnotaļ pelnījusi simpātijas un līdzjūtību: agrā jaunībā Nora zaudējusi kājas pirkstus, tagad nedaudz pieklibo un ir pakļauta draņķa tīņa, ko viņa māca skolā, ņirgām. Miljons viņai būtu noderīgs gan dārgai operācijai, gan vispār, pašas Noras vārdiem runājot, "ģimenes drošībai".]
Izdarīt izvēli
Notikumi, kas attīstās filmā Kaste (filmas pamatā īsstāsts Poga,
poga), sazarojas visaptverošā izvēļu un konsekvenču stīgojumā,
savukārt fantastikas dimensiju filmai piešķir daudzu tās varoņu
darbavieta - kosmisko pētījumu centrs NASA. Te strādā gan Noras
vīrs Artūrs (seriālu smukulis Džeimss Mārsdens nopietnā, labi
nospēlētā dramatiskā lomā), gan arī virkne to, kas savā durvju
priekšā kādu rītu ierauga melno kasti ar sarkano pogu un, protams,
padodas kārdinājumam ar miljonu. Ar NASA eksperimentiem saistīts
arī kārdinātājs - Ārlingtons Stjuarts iznesīgajā, precīzajā
vecmeistara Frenka Langelas (Oskara nominācija par Frostu/Niksonu)
atveidā. Tāds stāsts, kura darbība risinās XX gadsimta 70.gadu vidē
ar stilīgām nierīšu dizaina tapetēm, "retro" dizaina priekšmetiem
un liegām atsaucēm uz tā laika modi Kameronas Diazas tērpos un
grimā.
Jauneklis ar ambīcijām
Filmas režisors Ričards Kellijs (1975) nekad nav bijis ar pliku
roku ņemams - šim ambiciozajam jaunajam vīrietim vienmēr piemitusi
krāšņa, pat "barokāla" fantāzija, kas viņa stāstītajiem stāstiem,
īpaši Kannu festivāla reiz histēriski izsvilptajām Dienvidu zemes
pasakām/Southland Tales (2006), kuras režisors ilgi un dikti
pārstrādāja, bieži ir ļāvusi zaudēt "fokusu". Kelljam pēc viņa
slavenās debijas Donijs Darko/Donnie Darko (2001) patīk miksēt
šķietami ikdienišķo ar vismežonīgāko fantāziju līkločiem, tas
spilgti izpaužas arī Kastē, filmā, kurā sākotnēji pieklusinātais
stāsts par NASA darbinieka un viņa sievas Noras (abiem ir dēls)
"kārdinājumu ar kasti" pārtop teju apokaliptiskā vēstījumā par
grēkiem un traģiskām izvēlēm, kurām pakļauti filmas varoņi. Kastei,
tāpat kā dažam labam iepriekšējam Kellija darbam (Southland Tales),
var pārmest nevajadzīgu pompozitāti, kaut nenoliedzami filmā jūtams
oriģināls vizionāra talants: ainas bibliotēkā, kurās draudīgi stāvi
vajā Noras vīru, arī daudzas citas ir vizuāli iespaidīgas un
biedējošas, gluži kā filma kopumā, kurā, par spīti negludumiem,
spriedze neatslābst. Cita lieta, ka filmā ir daudz epizožu, arī
motīvu, kas sižeta attīstībai ir vienkārši liekas, kaut acīmredzami
Kellijs ir guvis baudu, tās veidodams, un ir uzstājīgi gatavs
dalīties savā baudā ar skatītāju.
Par Kellija drosmi liecina arī fakts, ka Kamerona Diaza tikusi pie
ļoti nopietnas, dramatiskas lomas, kam nav sakara ar viņas klasisko
tiražēto tēlu - aušīgu, līdz ausīm mūžīgi smejošu blondīni.
Emocionāli traumēta skolotāja ar sakropļotu kāju, kas spiesta iziet
cauri pieredzes ellei, lūk, Diazas "rebrendings", ko piedāvā Kaste.
Par Kelliju mēs noteikti vēl dzirdēsim, it īpaši, ja viņš
iemācīsies atteikties no liekā, mazsvarīgā, pašmērķīgā. Potenciāls
ir.