Divas aktrises, no kurām viena kino tikko degunu apsildījusi – maķenīt rozā krāsotam zeņķim līdzīgā dziedātāja ar kļičku Pink, bet otra sen uz ekrāniem neredzētā Šanīna Sosomone, kosmētikas mogula L"Oreal seja un reiz Leo di Kaprio draudzenīte Pludmalē/The Beach.
Un, ak, jēziņ, pats ļooooti oriģinālais sižets; viena māsa apciemo otru Parīzē, abas dodas uz "kūlāko" diskotēku Katakombās, bet kļūst par nelaikā un nevietā iztraucētu mistisko monstru-slepkavnieku vajāšanas upuriem. Morāle - pat pazemē mītošajām būtnēm pie sirds neiet decibelu simti jeb, prasti runājot, nogrieziet skaļu mūziku un labāk ar saviem audioefektiem lieciet miroņus mierā!
Jo, lūk, īstajās Parīzes katakombās patiešām joprojām atrodami senlaikos apglabātu cilvēku kauli. Pateicoties Katakombu režisoru atjautībai (lielākā daļa filmas darbības, loģiski, notiek tumsā; tālāk apspēlēt visus iespējamos glābšanās scenārijus ar dziestošiem kabatas lukturīšiem un knapi dvesošiem mobilajiem bez signāla varat katrs pēc savas samaitātības pakāpes…), jūs pat nepamanīsit, ka Parīze ir Rumānija, ka abas aktrises un citi nelaimīgie diskotēkas jaunieši dikti cenšas notēlot šausmas pēc Staņislavska sistēmas, bet – kā reiz teica viens gana cinisks Latvijas kinobiznesa personāžs – šādas filmas ir kā medus maize mazām meitenītēm, jo tās, kinoteātra beņķī iespiedušās, spiedz uz nebēdu.
Nekādu dižo mākslu tur, ekrāna mirguļojošajā tumsībā, gan nemeklējiet. Filmu ASV ekrāni vēl nav ņēmuši priekšā, tā ka vismaz šai ziņā Latvija seko tūdaļ aiz Itālijas, kas Katakombas sāka izrādīt pirms pāris nedēļām. 93 kinoteātros tā gan pa šo laiku sapelnījusi nieka 60 tūkstošus latiņu. Mazs inkams pat priekš Pink, kur nu priekš tik dižas valsts.