Lavrentjeva kungam, kurš Arsenālā iedziļinājās Baltijas filmu programmā, strādāja žūrijā, ir vieglāk - viņš Latvijā bija pirmo reizi. Būdams starptautisku kinofestivālu programmu veidotājs un neatkarīgs kritiķis ar plašu redzesloku, viņš piedāvā savu skatījumu uz mūsdienu kino procesiem.
Jūs Arsenālā noskatījāties visu Baltijas filmu programmu. Kā mēs izskatāmies?
Tā sanācis, ka uz Baltijas valstīm es braucu pēdējos gados. Padomju laikā te nekad nebiju bijis. Baltijas filmas gan esmu redzējis iepriekš, taču pilnīgas panorāmas nebija. Turklāt Baltijas kino ir labāks, nekā biju gaidījis, - godīgi. Protams, ir sliktas filmas, tādas bija arī Arsenāla Baltijas konkursā, taču ir arī interesanti darbi. Dažos aspektos jaunie krievu režisori pat varētu pamācīties no labākajiem darbiem - Baltijas režisoru vēlme pievērsties vienam konkrētam varonim, izstāstīt stāstu par konkrētu cilvēku, neizdarot nekādus īpašus secinājumus un atstājot šo iespēju skatītājam, ir ļoti pozitīva. Krievijā visi jaunie režisori grib visu uzreiz, taču tas nav pareizi. Mani pārsteidza tas, ka dokumentālās filmas bija vājākas, nekā biju gaidījis, jo mēs taču rēķināmies un pazīstam Baltijas dokumentālā kino augsto līmeni. Bija izņēmumi - igauņu filma Lobotomija (režisors Jurijs Hašavatskis; filma par Krievijas mediju manipulācijām ar viedokļiem - red.), Lailas Pakalniņas dokumentālā filma 33 zvēri Ziemassvētku vecītim ir labas. Tas arī viss, vairāk nevienu īpaši negribu pieminēt. Satrauc, ka dokumentālais kino kļūst līdzīgs TV produkcijai: statiski plāni, intervija intervijas galā un «jaunās tehnoloģijas», par ko mēs visi tā priecājamies, taču kas nenāk par labu filmu mākslinieciskajam līmenim - tieši otrādi. Baltijā tradicionāli laba ir animācija, tā tāda ir joprojām, bet bez īpaša pārsteiguma, īpaša uzplaiksnījuma. Kas attiecas uz spēlfilmām - te līmenis ir ļoti dažāds. Ir draņķīgas filmas, taču ir arī interesantas parādības, piemēram, lietuviešu spēlfilma Anarhija Žirmūnos - filmā ir kāda īpaša enerģija, draivs -, arī igauņu un somu kopražojuma filma Kapu sarga meita (tā ieguva Baltijas skates galveno balvu - red.) - tā ir filma, ko mierīgi var rādīt kinoteātros. Runājot par festivāliem, bieži vien aizmirstam, ka jebkuras filmas mērķis tomēr ir, lai to kāds skatītos...
Cik šādu filmu, kuras bez bailēm var rādīt kinoteātros, bija Baltijas programmā?
Abas minētās noteikti skatīsies, arī latviešu filma Seržanta Lapiņa atgriešanās ir pievilcīga. Un tas jau ir labi, ja mazā valstī, kurā gadā top vien pāris spēlfilmu, vismaz vienu skatās skatītāji kinoteātros. Krievijā tiek uzņemts vairāk nekā 50 filmu gadā, no tām kinoteātros ciešami klājas kādām piecām, daļa no tām vispār netiek izrādītas.
Par Baltijas kino kā vienotu parādību mēs runājam ārkārtīgi reti, un iemesls ir visbanālākais - mēs neredzam igauņu un lietuviešu filmas, viņi neskatās latviešu. Uz kopīgas platformas šīs filmas nostājas tikai dažos festivālos - Arsenālā, Tallinas Black Nights. Vai, jūsuprāt, jēdziens «Baltijas kino» ir adekvāts - vai filmās, kas top šajās valstīs, ir saskatāmas kopīgas tendences?
Padomju laikā šīs atšķirības bija daudz pamanāmākas - tika uzskatīts, ka lietuviešu kino ir labākais Baltijā, tur strādāja izcili autori, latviešu kino bija komerciāli visveiksmīgākais - Rīgas kinostudija regulāri ražoja filmas, kas ieguva daudzmiljonu auditoriju visā PSRS, Igaunijā šad tad arī bija komerciālas veiksmes, bija arī atsevišķi spilgti autori. Tagad gan starp šo valstu kinematogrāfiju nav īpašas atšķirības - ir notikusi unifikācija. Varbūt igauņi ir individuālāki, viņu filmas atgādina somu kino. Starp lietuviešu un latviešu filmām, protams, var meklēt atšķirības niansēs, bet pirmajā acu uzmetienā tādas saskatīt ir ļoti grūti. Tas gan attiecas ne tikai uz latviešiem un lietuviešiem. Patlaban tiek veidots daudz filmu, kas atbilst «vidējam Eiropas kino līmenim». Bieži skaties filmu, kas uzņemta Varšavā, un nebūt nav lielas atšķirības no filmas, kas uzņemta Barselonā. Tam ir divējāds izskaidrojums. Visu, kas notiek kino, vienmēr var izskaidrot ar sociālpolitisko un tehnoloģisko aspektu. Eiropa ir apvienojusies, globalizējusies, visi brīvi ceļo. Tas gan nenozīmē, ka visi skatās kino, īpaši Eiropas, nebūt ne, taču visi redz dzīvi un tās virspusējās, sadzīviskās izpausmes, kas ir ļoti līdzīgas. Dzīve Rīgā un dzīve Berlīnē vai Briselē vizuāli maz ar ko atšķiras, protams, tā atšķiras niansēs - bet vizuāli tas ir viens un tas pats. Šajā «globalizēto, vienādoto dzīves pazīmju» rindā var ielikt arī Maskavu. Citas Krievijas pilsētas gan ne, bet Maskava tur lieliski iederas. Arī Krievijā top filmas, ko es dēvēju paar «vidējo Eiropas kino». Filmas par mūsdienām, kas veidotas šādā «vidējā Eiropas kino līmenī» ir līdzīgas, un par to nu nav ko priecāties. Šajā vidējā Eiropas kino kontekstā var atrast līdziniekus gan latviešu filmai Seržanta Lapiņa atgriešanās, gan igauņu filmai Kapu sarga meita.
Otrs ir jaunās tehnoloģijas, kas arīdzan nivelē atšķirības. Tagad tikai retais filmē uz filmlentes - vietā nācis digitālais attēls. Sliktākajā gadījumā tā ir bildīte ar dzeltenām debesīm un pelēku zāli, un tukšu otro plānu. To, ko kādreiz uzskatītu par brāķi, nereti rāda kinoteātros un cer, ka kāds par to maksās naudu. Filmlente ļāva individualizēt attēlu, tagadējās tehnoloģijas to unificē. Notikusi dubulta unifikācija - gan dzīves ārējo izpausmju, gan tehnoloģiju līmenī. Tas arī padara vidējās Eiropas filmas līdzīgas citu citai un laupa tām individualitāti - arī nacionālo individualitāti. Var par to pārdzīvot, bet no nekas nemainīsies, tādas ir tendences.
Tomēr paradoksālākais ir tas, ka šīs vidējās, viduvējās Eiropas filmas skatās maz...
Protams! Eiropas filmām ir tikai viens atbalsta punkts - pašmāju skatītājs, jo viņš noteikti izvēlas arī kādu nacionālo filmu, par kuru visi runā. Un, protams, viņš bez aiztures un iebildumiem skatās Holivudu, kas ir izstrādājusi unikālu stāstījuma kodu - saprotamu visur. Iedomāties, ka Zviedrijā varēs gūt panākumus latviešu vai igauņu filma, ir utopija. Protams, ir festivāli, kam ir ļoti liela nozīme, lai šādas Eiropas filmas vispār kāds redzētu, bet parastais kinoteātra apmeklētājs ļoti retos gadījumos izvēlēsies vakaru pavadīt, skatoties citas Eiropas valsts filmu. Viņš izvēlēsies Holivudu. Vēl viena problēma ir tā, ka Eiropas kinorežisori ir sapratuši, ka viņi strādā «neesošam skatītājam», un arī daudz vairs nerūpējas, lai notiku komunikācija ar skatītāju. Tas, protams, ir absurdi. Senāk filmas, arī lielu autoru, lielu individuālistu filmas, tika veidotas, rēķinoties ar skatītāju, rēķinoties, ka šīs filmas patiešām skatīsies, un tās arī skatījās.
Redzēju Arsenālā Ulda Brauna 60. gados tapušo dokumentālo filmu 235 000 000. Tagad tā ir vērtējama kā šedevrs, kaut laikā, kad tā tapa, diez vai kāds to sauca par šedevru. Tas bija augsta līmeņa profesionālisms - tātad norma. Ja jums bija uzdevums radīt filmu, jums tā arī bija jārada, nevis jāieslēdz kamera un jāgaida, kas tālāk notiks... Sapratne, ka kino ir vizuālo tēlu māksla, ir zudusi - neviens vairs īpaši nenopūlas. Skaidrs, ka tavu filmu noskatīsies retais, turklāt tie daži draugi, kas būs redzējuši, tāpat paslavēs.
Vai šai sistēmai ir nākotne? Top dažādu fondu, arī Eiropas fondu, atbalstītas filmas, šie paši fondi vēl piemaksā, lai Eiropas filmas nonāktu kinoteātros, - atbalsta ar subsīdijām. Kur ir perspektīva?
Tikai festivāli, Eiropas kino nav cita atbalsta punkta. Festivālu, paldies Dievam, ir daudz un kļūst vēl vairāk, un tie ir pārvērtušies par alternatīvu izrādīšanas platformu. Tātad jebkurai filmai ir cerība. Ja tā atbilst kaut kādiem kritērijiem - mākslinieciskiem, profesionāliem -, vienmēr var atrast festivālu, kas to izrādīs. Tas, protams, neattiecas uz lielajiem vaļiem - Kannām, Venēciju... Taču, teiksim, kāds festivāls Urugvajā - nu kāpēc lai tas negribētu parādīt filmu no Latvijas?! Tas taču vismaz ir eksotiski.
Kāda ir jūsu attieksme pret festivālu daudzumu?
Būtībā tas ir labi Eiropas filmu veidotājiem, jo festivāli tomēr ļauj parādīt filmas uz ekrāna kinozālē. Taču tas, ka vienā mazā valstī vienā laikā notiek vairāki festivāli, nav īsti prātīgi. Nevajag pārforsēt. 60.-70. gados festivālu bija simtiem reižu mazāk...
Arī filmu bija mazāk...
Ja konkursā piedalās Fellīni un Bergmana filmas, kā tas bija kādreiz, tā ir viena lieta, bet mūsdienās izcilu filmu ir maz. Filmu ir daudz, taču izcilo knapi pietiek pasaules galvenajiem festivāliem. Tagad katrā lielā valstī kinofestivālu skaits ir mērāms simtos.
Tomēr tā ir alternatīva un iespēja fokusēt skatītāju, iestāstot viņam, ka jāceļas, jāiet un jāskatās - tagad vai nekad.
Jā, tikai nevajag pārforsēt. Arī Holivudā, kur kādreiz tapa izcils kino, tagad pārforsē, ļaujot daudz ko izdarīt datoram…
Mēs esam nonākuši pie jūsu tēzes, ka dzīvojam kino degradācijas laikmetā..
Jā, diemžēl tā tas ir. Man patīk skatīties vecas filmas, tas ir pirmais, ko es daru festivālos, - skatos retrospekcijas. Mani nebeidz pārsteigt šo filmu līmenis. Un tas attiecas uz filmām, kas savulaik tika vērtētas kā viduvējības. Tagad tās var skatīties muti atplētis. Ja kāds šodien kaut ko līdzīgu uzfilmētu, būtu tādi sajūsmas vaidi un asaras, ka tik turies, - balvas izsniegtu, ordeņus uzkarinātu. Toreiz tas bija normāli... Kad skaties senu, kvalitatīvu filmu, var tikai brīnīties par kvalitāti, kādu sen vairs neviens nespēj un neuzskata par vajadzīgu piedāvāt.
Tas attiecas gan uz amerikāņu, gan arī latviešu filmām, arī Ulda Brauna 235 000 000. Es zināju, ka ir tāda filma, taču man nešķita, ka vajag censties to kaut kur noskatīties. Dienā, kad Arsenālā rādīja 235 000 000, es biju noguris, pirms tam bijām skatījušies švaku filmu, gribēju iet prom, bet paliku un atplestu muti skatījos 235 000 000. Var jau teikt, ka tā ir propaganda par padomju lielvalsts dižumu. Taču kāda tur ir kinovaloda, cik spēcīgi tās radītie tēli, kas apstrīd šo «propagandas mērķi», kā rādīta armija, bruņutehnika, - tā ir biedējoša, agresīva lielvalsts, kas neiederas priekšstatos par padomjzemi. Kino veidotāji tolaik saprata, ka var risināt ar tēliem, izmantot simbolus. Tagad tā vairs nav - filmas balstās uz vārdiem.
Kāda ir jūsu attieksme pret faktu, ka arī internets pretendē uz izrādīšanas platformas funkciju?
Savulaik Padomju Savienībā nebija ārzemju filmu, bet bija daudz grāmatu par kino - un mēs visu to lasījām un zinājām, par ko ir Krusttēvs, par ko - Pēdējais tango Parīzē un Dzelzs cilvēks - šie šedevri, kurus nebija iespējams redzēt. Kad radās iespēja noskatīties šīs filmas, izrādījās, ka tās ir citādas, nekā mēs iztēlojāmies pēc rakstītā teksta. Tas pats attiecas uz mēģinājumu kinoklasiku skatīties datorā... Mūsdienu kino šādas formāta maiņas netraucē, ja gribat, var to lietot kaut mobilajā telefonā - filma no tā nezaudēs. Taču, ja jūs gribat noskatīties Andreju Rubļovu, būs sarežģīti, vai tos pašus 235 000 000 - jo kino tēlainība pa īstam strādā tikai kinozālē, nevis divatā ar datoru. Iespējams, tā ir jauna evolūcijas pakāpe, taču tas nav kino, ko es mīlu. Kino ir kolektīva pieredze, pārdzīvojums, kad balts ekrāns atdzīvojas. Ja jauni ļaudis mēģina skatīties internetā klasiskās filmas, tomēr vēlams, lai viņi kādreiz tās ieraudzītu arī uz lielā ekrāna - tā ir cita pieredze. Tūlīt braukšu uz Sansevastjanas festivālu Spānijā, ko es ļoti mīlu. Paradoksāli, cik tur daudz jaunu cilvēku skatās klasiku... Tajā ir nākotne, nevis faktā, ka tagad katrs var nospiest pogu un internetā skatīties, ko tik sirds kāro, vai, diespasarg, katrs var uzņemt filmu ar savu mazo kameriņu. Tas otrs ir vēl šausmīgāk…
Nesen Venēcijas kinofestivālā uzvarēja Aleksandra Sokurova filma Fausts. Ko šī uzvara nozīmē Sokurovam un Krievijas kino?
Sokurovam tas nozīmē ļoti daudz. Viņš, kā visi talantīgi cilvēki, ir sarežģīta personība, un viņu nomāca fakts, ka viņš tā arī nav saņēmis nozīmīgu balvu pasaulē. Tāpēc ir ļoti labi, ka Fausts uzvarēja. Nedomāju, ka šī uzvara kaut ko īpašu nozīmē krievu kino, jo Sokurovs tomēr ir pārāk individuāla parādība. Viņš ir labs režisors un arī labs biznesa cilvēks. Atšķirībā no cita talantīga režisora - sava laikabiedra Alekseja Germana - viņš nefilmē bezgalīgi, ilgus gadus, tā arī nespējot pielikt punktu. Viņš strādā, atrod naudu - naudu Sokurova filmai gan piešķīra ar Putina ziņu…
Vai tas nekompromitē Sokurovu, kurš vienmēr ir bijis kritisks pret cilvēkiem, kas ir pie varas?
Nedomāju vis. Un ko viņam bija darīt? Šādu filmu bez subsīdijām uzņemt nevar. Protams, jāskatās, kas būs tālāk. Pagaidām neko šausmīgu tajā nesaskatu. Laikā, kad no Krievijas sagaida sliktas ziņas, Venēcija bija patiešām laba ziņa...
Kas notiek ar krievu kino «ārpus Sokurova»?
Tur notiek daudz kas un nekas. Arī šos procesus var skaidrot no politiskās un tehnoloģiskās puses. Pirmkārt, laiks ir tāds blāvs. Kad sabiedrībā ir pacēlums, top interesantas filmas, kuras ir vērts skatīties un atcerēties. Laikā, kad neviens nekam netic un neko negaida, izņemot kaut ko sliktu, nekādas īpašas filmas nevar tapt. Šādā laikā var strādāt tikai tādi mākslinieki individuālisti kā Sokurovs, arī Andrejs Zvjagincevs, par kura Jeļenu es tikko nodevu balsi, atlasot Krievijas filmu pārstāvniecībai Oskaros. Šiem režisoriem ir tik dziļa iekšējā pasaule, ka viņiem nav vajadzīga tā burzma, kas ir aiz loga. Lielākā daļa kino strādājošo tomēr vārās sabiedrības sulā, bet šī sula nav kvalitatīva. Krievijā valda imitējošais kapitālisms, un arī kino ir tas pats. Producenti - nu kas tie pa producentiem... Ja viņiem ir labas attiecības ar Mariju Ivanovnu no Goskino (instance, kas kūrē valsts dotācijas Krievijā - red.), viņi dabūs naudu, ja sliktas - nedabūs..
Vai Marija Ivanovna ir simbolisks tēls?
Jā. Protams, ir arī izņēmumi, tomēr pamatā Krievijas kino top par valsts naudu. Atceros, savulaik režisors Andrejs Končalovskis, tikko atgriezies no Amerikas, 80. gadu izskaņā, sacīja: «Cik jūs esat laimīgi, jums vairs nav valsts cenzūras un vēl nav tirgus cenzūras!» Toreiz neviens īsti nesaprata, par ko viņš runā. Tagad mēs dzīvojam situācijā, kad nav valsts cenzūras, bet ir zvērīga tirgus «cenzūra». Turklāt strauji ir beigusies mode ražot Holivudas filmu atdarinājumus - kaut ko par to, kā Vaņa un Maša glābj pasauli... Šīs filmas sevi komerciāli neattaisnoja. Bija periods, kad šie bojeviki iznāca katru mēnesi, tās bija milzu budžeta filmas. Izgāzās arī Ņikitas Mihalkova Saules nogurdināto turpinājumi - pirmais ar lielu troksni, uz otro - šā gada filmu Citadele - jau negāja inerces pēc, kaut filma ir laba, pat ļoti laba, totāli antikomunistiska... (Filmu Krievija tikko izvirzījusi Oskaram - red.) Taču pats Mihalkovs pacentās sarunāt tādas muļķības, ka atbaidīja tos skatītājus, kuriem šī filma patiesi patiktu. Fjodors Bondarčuks filmēs Staļingradu trīs dimensijās - man bail par to pat domāt. Tomēr ļoti reti tik lielā valstī kā Krievija top filmas, kas spēj konkurēt ar Holivudas filmu ieņēmumiem. Savukārt Sokurova filmu noteikti parādīs art house kinoteātros, taču Krievijā tādi ir kādās piecās pilsētās.
Ko globalizētajā pasaulē darīt nacionālajam kino?
Tā ir valsts atbildība - uzturēt kino. Un, protams, jāmeklē nauda Eiropā. Neko citu jūs neizdomāsiet.