Tavs kinooperators Andris Seleckis: "Lielais kino noslēpums ir beidzies. Tu tagad visu zini. Mana kinokamera ir pūra lādē."
Viktors Gribermanis, operators: "3. martā no dzīves aizgājis mans draugs un skolotājs Hercs Franks. Aiz loga sniegputenis, rodas sajūta, ka pat sava aiziešana ir viņa režija un tūlīt skanēs viņa balss: "Viktor, paskaties kāds brīnišķīgs laiks filmēšanai! Aizej un nofilmē visu tā, lai pieskartos cilvēka dvēselei un ļautu padzīvot!"
Jevgeņijs Paškevičs, režisors: "Kā jebkuram Dižam Meklētājam, viņam piemita nosliece uz labprātīgu pašapmānu un maldiem. Taču savās labākajās filmās viņš pārvarēja šos un citus nenozīmīgos traucēkļus, kopā ar ticībā vienotiem līdzgaitniekiem sasniedzot dokumentālā kino iespēju virsotnes."
Ābrams Kleckins, kinozinātnieks: "Hercs Franks ir aizgājis. Tas ir fakts. Hercs Franks nav aizgājis. Un tas arī ir fakts. Viņš dzīvos gan Latvijā, gan plašajā pasaulē savās grāmatās, filmās, daudzu jo daudzu cilvēku domās un pārdomās ne tikai par dokumentālo kino, bet arī vispār par dzīvi. Viņš pieder pie cilvēkiem, kuru vienmēr ir pārāk maz. Šie cilvēki (neatkarīgi no tā, ar ko viņi nodarbotos) uztver dzīvi kā iespēju radīt un nevis graut, meklēt risinājumus un nevis vainīgos, palīdzēt un nevis traucēt. Nezinu, vai Frankam gadījās dzirdēt vai lasīt XX gadsimta sākuma Daugavpils puses rabīna Zuskes domas par to, ko nozīmē Toras vārdi, ka Dievs radījis Cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Viņaprāt, tas nozīmē, ka Dievs cilvēkam vienīgajam dāvājis divas paša īpašības – brīvi pieņemt lēmumus un uzņemties pilnīgu atbildību par šo lēmumu sekām. Cits jautājums, cik cilvēku ir gatavi pieņemt šo dāvanu... Kad iepazinos ar šīm domām, man tās uzreiz sasaucās ar Šekspīra Hamleta vārdiem par nodevīgi nogalināto tēvu. Viņam nebija svarīgākais, ka tēvs bija karalis, galvenais – viņš bija Cilvēks! To es gribētu attiecināt arī uz Hercu, lai cik skaļi tas arī skanētu. Ne tāpēc, ka viņš tiek iecelts ideālu kārtā. Ja Hercam to kāds teiktu, viņš tikai pasmietos. Un tomēr viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kam pietiek vieduma un rakstura, lai censtos dzīvot brīvi un atbildīgi. Dialogs ar viņiem un viņu darbiem nezaudē savu vērtību arī pēc viņu aiziešanas. Vismaz man par to nav nekādu šaubu."
Uldis un Dainuvīte Brauni: "Ejot garām Rīgas kinostudijas izlaupītajam kompleksam Šmerlī, pamanu, ka nejūtu nekādu radošu satraukumu kā agrākos laikos. Priedēs pat filmu smarža pazudusi. Neskarta pagaidām palikusi viena ēka, kura sargā mūsu valsts zelta fondu. Ieejot Arhīva telpā, apmeklētāju pārņem godbijīga sajūta – kā katedrālē, apzinoties, ka kino kārbu ruļļos, sidrabā iekalta uz mūžu, glabājas mūsu valsts svētā piemiņa. Jaunas vērtības, pētniecības materiālus jau nolicis zinātniekiem priekšā mūsu laikabiedrs, domātājs, scenārists, psihologs un režisors Hercs Franks. Šodien, atvadoties no Herca, var pieminēt austrumu salīdzinājumu - kalnu īsteno grandiozitāti var baudīt, tikai attālinoties no paša kalna. Laiks mūs nesīs savā tālumā un aizvien monumentālāks kļūs Herca Franka padarītais mūža darbs.
Iepriekšējā naktī mani pamodināja spēcīgs klauvējiens pa logu. Es piecēlos, izgaismoju loga apkārtni – neviena nav. Mēģināju iemigt. Atcerējos, ka šādas neskaidras zīmes saistītas ar kāda tuva cilvēka nāvi. Nākošā dienā uzzināju, ka tieši tu, Herc, esi mani apciemojis.
Bezgalīgais visuma ceļš ir tavā priekšā. Gar šī ceļa malām izliktas spožas zvaigznes – tās visas ir tavas brīnišķīgās filmas. Baltie zvani klusi atvadās ar elēģiskām skaņām."
Aivars Freimanis, režisors: "Tas bija pavisam nesen - pirms 50 gadiem. Kādudien kinostudijā mani sapazīstināja ar jaunu dzejnieku Imantu Ziedoni, kam tikko iznākusi pirmā nelielā grāmatiņa, un fotogrāfu Hercu Franku. Viņi kopā bija ceļojuši pa Latviju un sarakstījuši scenāriju dokumentālai filmai Gada reportāža. Studijas vadība viņu ieceres pārvērst filmā uzticēja man un operatoram Ivaram Seleckim. Sākās mūsu kopīgais darbs pie šīs filmas, vēlākos gadu desmitos sadarbība citās filmās un dzīves jomās, un galvenais – sadraudzēšanās.
Kā nupat izrādījās, Dieva scenārijā bija paredzēts tikai nedēļu pēc Imanta aiziešanas aizsaukt mūžībā Hercu Franku. Nu viņi var tikties debesīs, bet mēs ar Ivaru gribētu izlūgties kādu laiciņu pastrādāt vēl tepat uz zemes un abus aizgājušos kolēģus paturēt gaišā piemiņā."
Laima Žurgina, režisore: "Viņiem, tām "augstajām pierēm", tur augšā laikam kāds simpozijs. Imants, tagad Hercs...
Hercs ir vienmēr bijis apliecinājums tam, ka kinorežisors pirmkārt ir domātājs un filozofs. Smalks dzīves vērotājs un analītiķis. Viņa dzīves uztveres dziļums ir bijis kā paraugs un etalons, ar ko samēroties radoša procesa tēlainības un domas nozīmības meklējumos. Strādājot līdzās, ir bijusi iespēja kaut nedaudz pietuvoties ebreju kultūrai, domāšanas un dzīvesveidam, jūdaisma reliģijai, par kuru mēs, latvieši, tik maz zinām...
Paldies, Herc, par domāšanas skolu, jaukajiem vārdiem, ko vēl nesen ierakstīji grāmatā, un kādu senu Tavu zīmējumu, kas liecina, ka esi vērojis arī mani..."