Izdevniecība Liels un mazs nupat izdevusi Daniila Harmsa dzejoļus bērniem Ļoti briesmīgs notikums. Harmsa dzeja bērniem nes sevī to pašu "literāro trakumu un izaicinājumu", kas piemīt viņa daiļradei kopumā. "Absurda meistars", "sirreālisma elementi", "futūrisms", "hepenings" – šādi apzīmējumi tiek lietoti, jo ir grūti precīzi noformulēt Harmsa tekstu pievilcības cēloņus. Spēles ar valodu un dzejoļu dinamiskie, jocīgie sižeti padara viņa bērnu dzeju viegli uztveramu un prātā paturamu. Atdzejojot šos darbus latviski, Kārlis Vērdiņš centies saglabāt Harmsa neatdarināmo spēles prieku un negantību.
KDi redakcijai šķita, ka autora personība ir pārāk koša un viņa dzīvesstāsts – interesants, lai laistu garām iespēju nelielai portretskicei.
Iedot skatījumu
Oriģinālas ilustrācijas dzejas izdevumam radījis Reinis Pētersons. Mākslinieks KDi pastāsta, ka savām ilustrācijām kā ierosmi izmantojis ne tikai padomju 20.–30. gadu bērnu žurnālu stilistiku, bet tā laika vizualitāti plašākā nozīmē: "Gribējās nodot sajūtu, ka tas ir kaut kas radīts no jauna, bet ar tā laika elpu."
Kādas ir viņa paša attiecības ar Harmsa dzeju? "Vienā vārdā – patīk," saka Reinis Pētersons. "Vai pēdējā gadsimta laikā pasaule kļuvusi mazāk nežēlīga? Šodien daudzi vecāki iebilst pret vardarbību kino un internetā, kā arī nevēlas pirkt saviem dēliem rotaļu šaujamieročus. Harmsa dzejoļi atgādina, ka mums jātur acis vaļā, lai spētu ieraudzīt ap sevi gan skaisto un jocīgo, gan arī netaisno un nežēlīgo," izdevuma pēcvārdā raksta atdzejotājs Kārlis Vērdiņš.
Vai māksliniekam kā tētim Harmss nešķiet par skarbu? "Mani bērni jau ir tajā vecumā, kad lasa paši. Protams, tur nav viss tikai mīļi un skaisti. Ir arī tumšākas notis. No otras puses – tas ir iemesls to ar bērnu pārrunāt un izskaidrot. Tas sasaucas ar audzināšanas piegājienu – manuprāt, nevar bērnus nosargāt no pilnīgi visām pasaules lietām. Drīzāk viņiem jāierāda, kā ar to tikt galā. Iedot skatījumu, nevis aiztaisīt ciet acis. Viss nav tikai izskaistināts.
Atgādinājumam – 2007. gadā izdevniecība Neputns izdeva Daniila Harmsa tekstus pieaugušajiem Gadījumi.
Šos vārdus es neieredzu
Bet nu par savādo cilvēku, kurš sarakstījis Ļoti briesmīgu notikumu. Patiesībā viņš bērnus galīgi nemīlēja, lai gan savā laikā bija pazīstams pamatā kā bērnu rakstnieks. Kā lai mīlētu? Gluži parasta bija aina, kad Daniils Harmss gāja pa ielu savā spocīgajā paskatā – īsajās biksēs un getrās un bērni apmētāja viņu ar akmeņiem. Viņš nelikās par tiem ne zinis un gāja tālāk. Izskatoties nedaudz pēc Toma Veita un Šerloka Holmsa krustojuma. Pēdējais uz viņu atstājis tik lielu ietekmi, ka Harmss ģērbās gluži kā viņa dubultnieks. Arī pīpi neesot izlaidis no mutes.
Bērniem Harmss rakstīja tikai tāpēc, ka ar to varēja nopelnīt. Harmsa darbus pieaugušajiem bija aizliegts publicēt kā tādus, kas nepietiekami slavināja padomju varu. Vēl vairāk – savā dienasgrāmatā 1928. gadā Daniils Harmss kvēli izsaucās: "Mīļais Dievs, lūdzu, pasargā mani no proletariāta! Viss, kas viņiem iet pie sirds, mani atgrūž un ir svešs!"
Daniils Harmss (īstajā vārdā Daniils Juvačevs) piedzimst 1905. gada 17. decembrī. Viņa māte ir muižnieciskas izcelsmes un strādājusi par pārvaldnieci bijušo katordznieku patversmē Sanktpēterburgā. Harmss ir mācījies elitārā vācu skolā Peteršūlē, kur iemanto izcilas vācu un angļu valodas zināšanas. Viņu aizrāva tehniskās zinātnes. Daniils 1924. gadā iestājas elektrotehnikumā, bet tur jūtas svešs – enerģiskajiem un vienkāršajiem komjauniešiem jaunais students šķitis par noslēpumainu, sarežģītu un dīvainu. Viņš pievērsies mākslām, bet ilgi nenoturas arī Mākslas vēstures institūta Augstākajos mākslas zinātnes kursos. Taču šeit iepazīstas ar daudziem sev līdzīgiem literārajiem iesācējiem un saprot, ka viņa īstais ceļš ir literatūra. Daniils Juvačevs pārtop par Daniilu Harmsu. Viņa pseidonīms cēlies no angļu harm – kaitējums, nelaime, pievienojot tam daudzskaitļa galotni -s. Cita versija, ka tajā ir iekodēta saspēle ar franču vārdu charm – šarms. Turpmāk literāts savā 15 gadu garajā rakstniecības karjerā, kas noris vēsturiski sarežģītā posmā ar dažādām tīrīšanām, izsūtīšanām un arestiem, jautri rotaļājas ar sava pseidonīma dažādām variācijām – Hormss, Čarmss, Šardam vai Harmss – Dandan.
Domubiedrus Daniils Harmss atrod literātu apvienībā OBERIU (saīsinājums no nosaukuma Reālās mākslas apvienība). Oberiutu vakarus vienmēr pavadīja teatralizācija un anturāža absurda garā.
Literātu apvienība no 1927. gada sadarbojās ar jauno žurnālu Ezis, kurš 1928. gada 1. numurā nopublicēja Daniila Harmsa pirmo dzejoli Ivans Ivaničs Patvāris. Publicēt bērnu dzejoļus viņam bija vienīgais veids, kā oficiāli būt oficiālajā, profesionālajā literārajā procesā, lai arī par galvenā žurnāla ideologa Semjuela Maršaka labo roku viņš, protams, nekļuva. Un to, kā viņš izdarījās ar maziem bērniem savās dzejoļu rindās, viena politkorekta kultūras žurnāliste šeit nemaz nespēj uzrakstīt…Dažiem vecākiem neērtā igauņu Kivirehka domu gaita pret Harmsu ir maigs maija vējiņš.
Kopā ar Vedenski un citiem sava loka literātiem Harmsu arestēja 1931. gadā kā tādu, kurš "padomju jaunajai paaudzei nodara nopietnu kaitējumu", novēršot viņus no "konkrētās realitātes". Tēvs izklapato, ka dēlu neaizsūta uz lēģeri, bet uz Kursku. Seši mēneši cietumā, spriežot pēc viņa dienasgrāmatas ierakstiem, Harmsam ir briesmīgs laiks. "Nožēlojams, nervozs, slims viņš guļ gultā, apmātībā nemitīgi mērot temperatūru un kāpinot masturbēšanas biežumu," žurnālā Bombmagazine.lv (01.08.2013.) raksta Kriss Kamings. 1932. gadā Harmsam izdodas atgriezties Ļeņingradā.
Vēlreiz Harmsu arestēja 1938. gadā, kad viņš dzejoļos sāka rakstīt par pazudušiem cilvēkiem, un tas Staļina laika Krievijā tiešām nebija labākais brīdis šādam motīvam.
Mazi suņi ar gludu spalvu
Taisnība jau bija, ka par bērnu ideoloģisko noturību un tikumu Daniils Harmss daudz nerūpējās. Viņa manifesti skanēja apmēram šādi: "Man patīk rakstīt. Man patīk vērot sev tīkamus cilvēkus. Man patīk vērot skaistas sievietes. Man patīk ēst. Man patīk pīpēt pīpi. Man patīk kailam gulēt ūdens tuvumā, bet lai man apkārt būtu daudz patīkamu cilvēku, tostarp daudz interesantu sieviešu. Man patīk mazi suņi ar gludu spalvu. Man patīk labs humors. Man patīk neveiklais. Man patīk pulksteņi, īpaši lielie kabatas pulksteņi. Man patīk piezīmju grāmatiņas, tinte, papīrs un zīmuļi. Man patīk pastaigāties pa Pēterburgu. (..) Man patīk pastaigāties vienam. Man patīk atrasties starp delikātiem cilvēkiem." Lai gan pētnieks Ž. F. Žakārs, kurš Harmsa fenomenu pētījis sešus gadus, savā izdevumā Daniils Harmss un krievu avangarda beigas (1991) secina, ka "patiesībā ir ļoti grūti precīzi noskaidrot, ko Harmss lasīja, ko zināja, ko mīlēja utt.". Droši ir zināms, ka viņu vilināja sprādziena poētika, ko pavada "absurda veidā izpausti šausmīgi smiekli", kā to formulējis franču žurnālists un esejists Renē Domāls.
1937. gada 31. oktobrī Daniils Harmss dienasgrāmatā ieraksta: "Mani interesē tikai "n i e k i"; tikai tas, kam nav nekādas praktiskas jēgas. Mani interesē dzīve tikai visās tās nejēdzīgajās izpausmēs. Varonība, patoss, drosme, morāle, higiēniskums, tikumība, aizkustinājums un azarts – šos vārdus es neieredzu. Taču es pilnībā saprotu un cienu aizrautību, sajūsmu, iedvesmu un izmisumu, kaisli un savaldību, izlaidību un šķīstību, skumjas un bēdas, prieku un smieklus."
Valodas "zvaigžņu seja"
Līdzīgi kā absurda ciltstēvs Semjuels Bekets, abi bija apsēsti ar loģiku, matemātiku, šahu un taro kāršu arkānām. Jau 12 gadu vecumā viņš vēstules tēvam parakstīja ar mulsinošiem šumeru rakstiem. Daniils Harmss būvēja savu privāto mitoloģiju, kurā īpatnējās proporcijās bija sajaucies racionālais un iracionālais, pat mistiskais. Daudzi pētnieki domā, ka to Harmss gēnu līmenī saņēmis mantojumā no tēva Ivana Juvačeva, kuru kā kustības Tautas griba biedru 1883. gadā apcietina un notiesā par pretvalstiskām darbībām. Sahalīnā viņš iepazīstas ar Čehovu, pamazām kļūst reliģiozs un līdzās memuārgrāmatām saraksta vairākus mistiskus traktātus.
Harmsam bija tikai septiņi gadi, kad Parīzē futūristi un dadaisti radīja savus pirmos manifestus. Pēc jēgas daudzi pētnieki uzskata, ka Daniilu Harmsu var uzskatīt par krievu dadaisma paraugu. Viņš eksperimentēja ar absurdu, grotesku, melno humoru, brīvi izjaucot, pārbīdot vai pat anulējot vispār ierasto jēgu, radot savu alternatīvu burtu un vārdu faktūru. Harmsa privātajā bibliotēkā esot bijis maz grāmatu, bet viena no futūrisma pamatlicējiem Veļimira Hļebņikova pieci sējumi (1928) tur atradušies goda vietā. Abu uzskatu pamatā bija pārliecība, ka viņi ar savu "aizprāta valodu" atbrīvo burtus un vārdus no ierastajām pasaules važām un nozīmēm un ar jauno valodas "zvaigžņu seju", lietojot Hļebņikova terminu, atklāj pasauli daudz dziļāk, asāk un būtiskāk. Savukārt pats Daniils Harmss uzskatīja, ka "dzejolis jāraksta tā, lai, ar to metot, varētu izsist logu".
Harmsu 1941. gadā atkal arestēja. Viņš nomira cietuma slimnīcā, kuru bija aplencis vācu karaspēks. Vairāki pētnieki cietuma psihiatra spriedumu ietekmē uzskata, ka, iespējams, dzīves beigās viņš šķērsojis līniju, kas viņu šķīrusi no izlikšanās par traku jau no īsta vājprāta. Ilgu laiku krievu literatūrzinātne bija apmulsusi, kā īsti vērtēt Harmsa literāro mantojumu. Tikai 1978. gadā Vācijā tiek publicēti viņa kopotie raksti, bet astoņdesmito gadu beigās viņu beidzot pa īstam atzīst arī dzimtenē.
Tas arī viss, kā rakstītu pats Harmss.