Lībiešu valoda ir ietekmējusi visu Latviju no Nīcas līdz Zilupei

Latvijas Universitātes Lielajā aulā 21. septembrī notika vēsturisks pasākums – tika atklāts LU Lībiešu institūts – pirmais somugristiskās pētniecības centrs Latvijā un arī pasaulē, kura darbības lokā būs mūsdienīga un vispusīga Latvijas otrās pamattautas – lībiešu – un viņu mantojuma pētniecība. LU Lībiešu institūts saslēgs Latvijas Universitāti vienotā somugristikas pētniecības institūciju tīklā ar radniecīgām zinātniskās pētniecības iestādēm Tartu, Helsinkos, Turku, Upsalā un Getingenē.

"Līdz šim lībiešu pētniecība ir bijusi citu pētniecības tēmu blakustēma. Lībiešu institūts to mainīs. Centīsimies skatīties caur lībiešu prizmu, jo bieži vien šī skata pietrūkst. Pētnieki, kas Igaunijā strādā ar Baltijas jūras somu lietām Igaunijā un Somijā, bieži vien netiek pie tā, ko dara Latvijā un Lietuvā, un otrādi. Savā ziņā redzam sevi kā tiltu, kurš savienotu šīs divas pasaules, lai ne tikai šeit, bet arī tur būtu pilns skats uz lietām. Bieži lībiešu pētījumos var redzēt, ka pētniekiem nav bijušas pietiekamas zināšanas par latviešu valodu. Latvijas lībiskā trešdaļa nav īsti apzināta un izpētīta. Pētniecības un lībiešu lietas vilkšana atpakaļ uz Latviju ir svarīga, jo materiāli ir saglabājušies. Valodu ir iespējams saglabāt un attīstīt," uzsver Ernštreits.

Institūta kodolu sākotnēji veidos starptautiski atzīti no pašu lībiešu vidus izauguši biedrības pētnieki un daudzu publikāciju autori – valodnieks, pašreizējais Tartu Universitātes pētnieks Dr. phil. Valts Ernštreits un etnoloģe, Baltijas asamblejas balvas zinātnē laureāte, LZA ārzemju locekle Dr. hist. Renāte Blumberga.

Šķiet, Lībiešu institūta atklāšanas pasākumā 21. septembrī trīs stundas nostāvēji kājās, pieņemot garu apsveicēju rindu no malu malām. Aizkustināja kontrasts, cik apdraudētās kultūras tagadnes esība īstenībā ir dzīva. Kā juties, teikdams runu lībiešu valodā no Latvijas Universitātes aulas tribīnes?

Emocionāls bija brīdis, kad sāku runāt, – tagad iet vaļā! Bet visemocionālākais brīdis bija, braucot uz turieni. Mēs šo pasākumu bijām gana ilgi organizējuši, braucot uz Rīgu, cauri galvai izskrēja visa mana lībieša pieredze. Arī visi cilvēki, kas savulaik kaut ko tādu bija gribējuši izdarīt, bet kas tolaik nesanāca.

Kāpēc nodibināt pirmo Lībiešu institūtu pasaulē bija iespējams tieši tagad?

No vienas puses – tā bija daudzu apstākļu sakritība, no otras – likumsakarīgs brīdis. Ideja parādījās jau 1999. gadā, kad Lībiešu institūts tika nosaukts vārdā. Šobrīd no pētniecības viedokļa situācija ir nobriedusi tāda, ka mēs nevis domājam, ko darīt, kā tas būtu bijis tajā laikā, bet zinām, kas ir jādara. Mums ir vajadzīgs mehānisms, zinātniskas iestādes statuss, lai varētu īstenot visas lībiešu lietas. Ar Lībiešu kultūras centru bija sasniegti darbības griesti tam, ko var izdarīt biedrība. Viena lieta ir izdot grāmatu, ko mēs darījām līdz šim, bet otra – spēt to arī sarakstīt. Bijām tam gatavi. Mums bija jau uzbūvēts sadarbības tīkls. Jau divas reizes ir notikusi lībiešu vasaras universitāte, kuru organizējām kopā ar Tartu Universitāti, tur piedalījās vairākas Eiropas augstskolas. Sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru izveidoti lībiešu valodas rīki – elektroniskā vārdnīca, datu bāze. Bija tikai loģiski, ka šai bāzei bija jāpārtop citā statusā, līmenī un jādarbojas ar citu nopietnu atvēzienu. Ne tikai mums, bet arī Universitātei nav bail riskēt. Mums ir cilvēki, resursi, un varam strādāt. Tā ir absolūti pamatota lieta.