Mazāk, bet ar prieku
Ar jogu Velta Sniķere sāka aizrauties agrā jaunībā: «Ģimenē neviens par jogu nerunāja un neinteresējās. Man bija 13 gadu, kad klausījos Harija Dikmaņa (1936. gadā sāka darboties Latvijas jogas biedrība, kuru vadīja Harijs Dikmanis - T. Š.) lekcijas. Viņš tikko bija atbraucis no Indijas un runāja to, par ko es domāju no bērnības. Sākumā Dikmanis man neļāva piedalīties nodarbībās, bet ar savu neatlaidību viņu pievārēju. Joga sakrīt ar manu pasaules uzskatu.»
Jogai dzejniece uzticīga visu dzīvi. Pateicoties tai, viņa tik cienījamā vecumā saglabājusi mundrumu un kustību prieku, prāta spožumu un asumu. Sniķere saka: «Ilgus gadus Londonas pašvaldību iestādēs vadīju jogas klases, bet pašlaik septiņas stundas nedēļā nodarbības vadu tikai savā mājā Londonā. Es neesmu akrobātiska, visas pozas izpildīt vairs nevaru. No manas jogas nenogurst, bet, ja nodarbības sāc noguris, tad pēc tām atgriežas enerģija. Citi jogas pasniedzēji liek stipri piepūlēties, bet es darbojos pēc principa - labāk izdariet mazāk, bet lai tas sagādā prieku.»
Velta Sniķere parāda vingrinājumus pirkstiem, kas pie datora sēdošajiem būtu jāizdara katru stundu - abu roku pirksti jāsavelk dūrēs, tad vienlaikus pa vienam pirkstus ver vaļā un atkal citu aiz cita saliec atpakaļ dūrē. «Labi,» dzejniece uzslavē, «un tagad vienas rokas pirkstus pa vienam liec atpakaļ dūrē, otras rokas pirkstus citu aiz cita ver vaļā.» O, man nesanāk, visi pirksti vai nu veras ciet, vai vaļā. Sniķere pasmaida - sanāks, tikai pacietīgi jāvingrinās! Pārējos «samērā vieglos» vingrinājumus pie sienas un uz grīdas atkārtoju ar grūtībām, ar vienu aci vērojot un apbrīnojot skolotājas darbošanos. Pieturos dzejnieces ieteikumam «labāk mazāk, bet ar prieku». Vēl lieku aiz auss viņas padomu pret bezmiegu: «Ja nevarat gulēt, piecelieties kaut divos naktī un uzrakstiet to, ko domājat. Izlādējieties, jo gulēt neļauj iekšējais domu lādiņš.»
Arī Snuris meditē
Sarunu turpinām pie tējas tases. Velta Sniķere par sevi stāsta pavisam nedaudz, izsakās īsi un ietilpīgi. Viņa nemīl steigties un nervozēt. Uz interviju esmu paņēmusi līdzi Sniķeres 2010. gadā Rīgā apgādā Mansards izdoto krājumiņu Pieredze. Saku - pēc dzejoļiem šķiet, ka tos rakstījusi gados jauna sieviete. Tik plaša pasaules izjūta un tēlainība, precīza doma, kodolīga izteiksme. Sniķere pasmaida: «Mani salīdzina ar Pikaso literatūrā. Es nevaru pateikt, kurš dzejolis kad ir rakstīts. Dzejoļus es sadzirdu, tie ir gaišdzirdīgi.» Atzinību pelna Veltas Sniķeres literāri pareizā skaistā latviešu valoda. Viņa piekrīt: «Neesmu pārangliskojusies. Domāju latviski. Tas ir unikāls fakts, jo mans vīrs, kas nomira pirms sešiem gadiem, bija anglis. Mēs nodzīvojām kopā 40 gadus. Meita Laura latviešu valodā nerunā, jo viņa auga pie tēva. Man ir trīs mazbērni. Mēs labi saprotamies, bet tiekamies reti, tāpēc neesmu viņiem iemācījusi latviešu valodu.»
Vai ir jaunas ieceres? Velta Sniķere pasmaida: «Viss notiek it kā pats no sevis. Dzejoļi tagad netop. Tulkoju latviešu tautas dziesmas angļu valodā. Līdz šim bijuši tikai parindeņi. Kad pieķēros šim darbam, man uzreiz padevās, kaut piederēju pie cilvēkiem, kas uzskatīja, ka tas nav izdarāms. Tagad varu.»
Dzejnieces ikdienā neesot nekā īpaša: «Dzīvoju kopā ar savu kaķi Snuri Maksimiliānu. Viņš ir sešus gadus vecs un nav vienkāršs kaķis. Es nevienam neko nespiežu darīt, bet Snurim jautāju - vai tev patiktu nākt man līdzi uz klasi? Viņš pamet ēdienu un pavada mani. Klasē Snuris mūs vēro un pats meditē.»
Jāēd steiks un vīģes
Jogas nepieciešamība ar Veltu Sniķeri nav apstrīdama: «Ja nebūtu jogas, es nebūtu tik lokana. Vingrojumus izpildu, kad vien iespējams, jebkurā dienas laikā. Man tas ir rituāls, kas pārvērties par ieradumu. Lēnā joga ir dziedinoša. To var apgūt jebkurā vecumā.» Dzejniece nav veģetāriete, kā biju iedomājusies: «Ēdu maz, man ēdiens nav tik svarīgs. Vīrs vienmēr teica - tu nemīli ēdienu, tu eksperimentē. Ilgu laiku neēdu gaļu, bet ne principa dēļ, jo dabā tik un tā cits citu ēd nost. Vienkārši iztiku bez gaļas un jutos labi, bet sāka sāpēt smaganas. Reiz aizgāju ciemos, un tur atsāku ēst gaļu. Sāpes pārgāja. Jāskatās pēc asins grupas, kas organismam piemērots. Man ir 0 grupa, manam organismam gaļa ir nepieciešama. Neēdu to bieži, tikai pāris reižu nedēļā. Cilvēkiem jāēd steiks un svaigas, sulīgas vīģes. Kad aizbraucu pie draugiem Tunisijā, vīģes ēdu no rīta, pusdienā un vakarā. Man garšo augļi un šokolāde. Šad tad dzeru arī kafiju.» Dzejniece saka, ka viņai vairs nepatīk ceļot pa pasauli: «Tagad katru gadu braucu tikai uz Tunisiju un Latviju.»
Liels darbs darāms
Dzejniece ir atklāta: «Vecums ir liels darbs. Ja par sevi neparūpēsies, viss atrofēsies. Pagaidām man veselība ir laba, problēmu nav. Man arī nav tiesību kļūt vecai. Tāpēc par gadiem nedomāju. Kad vīrs bija dzīvs, vienmēr prasīju viņam - cik man gadu? Neuzskatu arī sevi par tik svarīgu, lai izjustu diskomfortu.»
Veltai Sniķerei bijusi doma atgriezties dzimtenē, bet izšķiršanās ir grūta. Viņa stāsta: «Man ir autobiogrāfiska grāmata Savādībiņas. Tajā esmu uzrakstījusi savādas lietas, kas ar mani notikušas. Garajos gados Anglijā neesmu iedzīvojusies. Angļi mani uzskata par eksotisku būtni. Kaut kas manā aurā ir ārkārtīgi neanglisks. Vieni domā, ka esmu ungāriete, citi - ka indiete vai īriete. Dvēselē esmu orientāla.» Atvadoties dāvanā saņemu dzejnieces 2003. gadā apgādā Valters un Rapa izdoto krājumu Pietuvoties ar vārdiem. Tajā Sniķere ieraksta autogrāfu, bez datuma. Datums pazeminot dāvinājuma vērtību. Norunājam tikties maijā.