Šī filma, kas balstīta uz divu aktieru precīzu saspēli un tikpat precīzu, dramatisku sižetu, ir izvirzījusies neoficiālajos līderos, ja atsaucamies uz kritiķu "bumbiņām" izdevumā Screen International. Londonas upes sižetiskais karkass ir lakonisks un dokumentāli precīzs — 2005.gada jūnijs, terora akti Londonā. Filmas galvenie varoņi ir solīda britu provinces kundzīte Elizabete, kura kopj savu dārziņu un sagumst pie TV, šausmās izdzirdot par notikušo, un kāds stiegrs, sirms afrikānis, vārdā Osmans. Elizabeti ar Londonu saista meita studente, kuras telefons kopš terora aktiem ir izslēgts, darbojas tikai balss pastkaste, kurā māte nemitīgi ierunā lūgumus piezvanīt. Kundzes lomā ir britu traģikomiķe aktrise Brenda Bletina, kuras kontā ir gan nominācija Oskaram (par filmu Noslēpumi un meli), gan virkne spilgtu kinolomu. Seko Elizabetes ceļš uz Londonu, apjausma, ka viņas meitai ir bijusi dzīve, par ko viņa neko nav nojautusi, musulmaņu draugs, arābu valodas studijas. Londonā, kuras globalizācijas izpausmes un multikulturālisms kundzi šokē, viņas ceļi krustojas ar Osmana kungu, kurš atbraucis no Francijas meklēt dēlu. Neforsēti ļoti precīzi filmas autori sabiezina gan spriedzi, gan izseko abu tik atšķirīgo cilvēku tuvināšanās pieredzei. Izrādās, tik atšķirīgos cilvēkus vieno viņu pazudušie bērni, kuri bijuši pāris. Laimīgs fināls neseko. Savukārt filmas autori parāda, kā askētiskiem līdzekļiem var izstāstīt dramatisku, nesenās vēstures traģēdijā fokusētu cilvēcisku stāstu, kam netrūkst traģikomisku detaļu.Vājums un spēks Šā gada Berlīnes festivālu, šķiet, ir programmējusi komanda, kura īpaši interesējas par sievietes patības un identitātes tēmām — sevis meklējumiem, savas vērtības apjēgšanu. Uz šīs tēmas diedziņa glīti kā krellītes virknējas konkursa (un ne tikai) filmas. Spožu benefici Berlīnē piedzīvoja Mišela Feifere ar Stīvena Frīrsa filmu Cheri/Dārgumiņš — manierīgu, izsmalcinātu "nieku" par padzīvojušas kurtizānes un viņas daudz jaunākā mīļākā attiecībām. Feiferei uz karstām pēdām sekoja Demija Mūra (ar dzīvesbiedru Eštonu Kačeru) — iemesls šā Holivudas pāra klātbūtnei bija neatkarīgā amerikāņu traģikomēdija Happy Tears/Laimīgās asaras, kurā Mūra spēlē vienu no divām māsām, kura cenšas aprast ar tēva smago slimību. Arī šī režisora Maikla Lihtenšteina filma bija viena no Berlīnes festivāla 18 konkursantēm. Mišelu Feiferi prese nelika mierā ar jautājumiem, kā ir būt "50 gadu vecai", bet Demiju Mūru tincināja par "ģimenes lomu cilvēka dzīvē". Lai kāda ir dzelžainā vienošanās preses konferencēs, ka jautājumi nedrīkst novirzīties no tēmas — filmas, žurnālisti lien vai caur adatas aci, lai taču izdabūtu kādu sentenci, kas attiecas uz "mūžību", ko palaist apritē. Lūk, Mūras tekstu sausais atlikums: "Dzīves galā cilvēkam paliek tikai un vienīgi ģimene", lietojams pat tad, ja dzīves dramatismu respektējošā filma Laimīgās asaras nekad neparādīsies Rīgas ķinīšos. Par ko, protams, žēl.Mans vienīgais Savukārt Renē Zelvēgere Berlīnē turējās kā klints — nu nekādu pārdomu par tēmu, kāda ir vīrieša vieta mūsdienīgas, neatkarīgas sievietes dzīvē. Viņai neesot viedokļa, lai atvainojot. Kaut filma My One and Only/Mans viens vienīgais, kuras dēļ Berlīnē bija Zelvēgere, ir mazs briljants — tapusi kā amerikāņu neatkarīgā kino vienība, pateicoties konkrēta labdara izrakstītajam čekam. Gribu mudināt kādu no Latvijā strādājošiem filmu izrādītājiem painteresēties par iespēju to rādīt "mūsmājās". My One and Only ir brīnišķīgs stāsts par sievietes pašvērtības iegūšanu. Tas izspēlēts amerikāņu kino daudz izmantotā laika sprīdī — 50.gados —, kas izceļas ne tikai ar pievilcīgu retro vidi, bet arī dzelžainiem sievietes tiesību un pienākumi ierobežojumiem. Zelvēgere spēlē vēl pievilcīgu sievieti, divu tīņu māti, kas pamet vīru — pārtikušu Ņujorkas muzikantu — viņa neuzticības dēļ un dodas ceļā. Bez konkrēta ģeogrāfiska mērķa, taču bruņojusies ar pārliecību, ka jāmeklē vīrietis — ģimenes uzturētājs. Par spīti pārliecībai, ka viss būs labi, vīrieša meklējumi ir saistīti ar pārpratumiem, arī pazemojumiem, kurus Zelvēgeres varone uztver ar spītīgu pašcieņu. Romantiska, traģikomiska, spīta pilna filma, ko veidojis britu režisors Ričards Lonkreins (savulaik ieguvis Berlīnes festivāla balvu par filmu Ričards III). Gan Zelvēgere, gan Lonkreins bija tik aizkustinoši lepni par filmu un tik norūpējušies par tās ceļiem pasaulē, ka preses konferencē žurnālistiem lūdza pacelt roku, ja viņiem filma patikusi. Roku bija daudz! "Es ļoti mīlu šo filmu," vairākkārt atkārtoja Renē Zelvēgere, kuras tekstu intensitāte gan apsīka, tikko kādam ienāca prātā provocēt aktrisi vilkt paralēles starp viņas pašas un ekrāna varones dzīvi. Lieliskas Holivudas aktrises, labas filmas — tāda iezīmējas šī Berlīnes festivāla izskaņa, kas, par spīti globālajām krīzes noskaņām, uzrādīja necerēti perfektu formu.
Lieliskas aktrises, labas filmas
Renē Zelvēgere un Demija Mūra Berlīnē prezentēja ģimenes tematikai veltītas filmas Šovakar Berlīnē lāču svētki — finišē 59.starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kas piedāvājis spēcīgu programmu. Ļoti iespējams, ka kādu no lāču kompānijas — Zelta vai Sudraba lāci — iegūs režisora Rašida Bašeraba filma London River/Londonas upe.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.