Jaunas latviešu filmas visai ģimenei parādīšanās ir notikums! Kaut vai kā pierādījums patiesībai, kas latviešu kino praksē ir pamatīgi aizlaista, — bērnu kino nacionālajā valodā ir tas svētīgais tiltiņš, pa kuru globalizācijas tendencēs — krāsaino plastmasas štruntu un virtuālo spēlīšu jūrā — iesviestie lolojumi varētu nonākt līdz potenciālo latviešu kino skatītāju pulkam. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas — teju divdesmit gados — spēlfilmas bērniem ir tapušas ārkārtīgi reti. Tāltālajā 90.gadu sākumā vēl uz robežas — Vara Braslas Ziemassvētku jampadracis, padsmit gadu vēlāk šī paša režisora Ūdensbumba resnajam runcim (2004) un vēl pēc pieciem (!) gadiem esam saņēmuši Mazos laupītājus. Dramatiski bēdīgi skaitļi!
Taču ko nu kaisīsi pelnus, ka varēja būt vairāk, skaistāk, dāsnāk, uz bērnu nacionālo identitāti orientēti! Ķeramies pie Mazajiem laupītājiem. Filma tapusi kā Latvijas un Austrijas kopražojums, kaut austriešu pusi uzskatāmi pārstāv vien "viņu zvaigzne" aktieris Karls Markovics, kuru viena no karjeras virsotnēm ir loma oskarotajā austriešu filmā Krāpnieki (Die Fälscher, 2007). Mazajos laupītājos Markovicam ir sliktā baņķiera loma, ko austriešu zvaigzne izspēlē temperamentīgi un draudīgi. Šaubas nerodas, ka "sliktās bankas" apsargi jampampiņi, kurus ar cienījamu pašironijas devu tēlo lokālie sekssimboli Juris Žagars un Artūrs Skrastiņš, dreb un trīc, izpildot galvenā baņķiera pavēles.
Stāstiņš, kas filmas pamatā, būs dzirdēts: dzīvoja reiz ģimenīte — mamma, tētis, brālītis un māsiņa —, kas bija paņēmusi kredītu dzīvoklītim. Kredītu atmaksāt vecāki nespēja, banka dzīvokli atņēma, bet bērni nolēma atriebties teju klasisko amerikāņu laupīšanas filmu stilā. Proti, aplaupīt banku!
Filmas scenārists Māris Putniņš (ar pamatīgu pieredzi leļļu filmās) var tikai berzēt rokas, ka globālā krīze viņa scenārijam piespēlējusi aktualitāti. Laikā, kad iekustējās Mazo laupītāju projekts, kas ilgi meklēja partnerus ārzemēs, piedzīvoja režisoru nomaiņu (Ivo Kalpenieku aizstāja TV režisors Armands Zvirbulis, kurš veido arī Domburšovus LTV), vēl dzīvojām kredītu eiforijā.
Uz ellišķīgā aktualitātes fona Mazie laupītāji gan nebūtu uztverams kā reālistisks, kritisks vēstījums par to, kādi esam. Tas ir vietumis vairāk vai mazāk pārliecinoši sadiegts deķis, kurā atpazīsim motīvus gan no pašmāju, gan ārzemju kino paraugiem. Uzkrītoša ir Mazo laupītāju līdzība ar Ūdensbumbu resnajam runcim, ko akcentē arī jaunā aktrise Zane Leimane, kura spēlē abās filmās. Arī izejas pozīcija — gan vecāku materiālās problēmas, kas liek pārcelties uz laukiem, gan uzsvērtā opozīcija — pilsēta kā elle un lauki kā saulainas harmonijas zeme (Mazajos laupītājos te saimnieko sapņu opis Gunārs Placēns un sapņu ome Skaidrīte Putniņa) — šo līdzību akcentē. Mazie laupītāji gan piedāvā pamatīgāku action (a la pasenā Viens pats mājās stilā), kas veiksmīgajās epizodēs tiešām pārliecina. Lempīgo apsargu (Skrastiņa un Žagara) izdarības, vajājot laupītājus knēveļus, sagādās patiesu prieku.
Iespējams, filma bērniem (līdz gadiem desmit) patiks jandāliņa (pakaļdzīšanās) un varbūt pat aktualitātes dēļ (par kredītu krīzi sērīgajā TV būs dzirdējuši pat viņi). Un kritiķa iebilde, ka bankas aplaupīšanas epizodē, kas ārzemju "lielo filmu" pieredzē ir bijusi izspēlēta neskaitāmas reizes, režisors rūpīgāk varēja aizņemties paņēmienus, kā veidot spriedzi, kā nokaut skatītāja garlaicību, būs tikai viņa vēlme. Gluži tāpat kā iebilde, ka filmas norises varēja būt ciešāk piesietas konkrētam laikam, citādi Jura Žagara nabaga varonis, vārdā Gucci, ar saviem sudraba uzvalkiem drīzāk asociējas ar 90.gadu sākumu. Tomēr filmas veidotājiem vajadzēja tikt galā ar filmas galvenā varoņa (G.Vilsons) vietumis pozējošo deklamāciju. Bet tas kritiķim, kurš apzinās, ka bērnu filmas ir krāsainu klucīšu spēle, kurā lielie onkuļi sastutē kaut kur jau redzētus motīvu un paņēmienu klucīšus.
Mazie laupītāji ar oriģinalitāti nepārsteidz, tomēr klucīšu tornis ir gatavs. Un turas.