Vispirms bija romāns - Stīga Lārsona Meitene ar pūķa tetovējumu, pirmā no fenomenāli populārās zviedru žurnālista sarakstītās trilleru triloģijas daļām, kas nāca klajā 2005. gadā. Visticamāk, esat to lasījuši, jo triloģija Millennium ir tulkota arī latviešu valodā. Stīgs Lārsons, kurš tā arī nepieredzēja sava gara darba triumfu un neprognozēto popularitāti, jau kopš 2004. gada ir viņā saulē.
Pētnieciskā žurnālistika, ar ko rakstnieks un žurnālists nodarbojās izdevumā Expo, kas līdzīgs grāmatā figurējošajam izdevumam Millennium - filmas galvenā varoņa Mīkaela Blumkvista darbavietai -, nav nekāda putukrējuma torte. Stress un pārslodze darīja savu, nokāva Stīgu Lārsonu 50 gadu vecumā, un viņa iztēles auglis - Līsbeta Salandere - pārdzīvoja savu radītāju.
Baisie stāsti
Visticamāk - to visu jūs jau zināt. Grāmatu par Līsbetu Salanderi un Mīkaelu Blumkvistu vēl nesen lasīja gan tīņi, gan lielie - aizgūtnēm, no vāka līdz vākam, naktis klāt pieķerot. Lai kā arī būtu novalkāts jēdziens «kulta romāns», Meitene ar pūķa tetovējumu un tās turpinājumi par tādu ir kļuvuši. Grāmatu triloģijai aši, knaši sekoja to ekranizācijas Zviedrijā. Pirmā - Meitene ar pūķa tetovējumu - tapa 2009. gadā, atklājot jaunu zviedru izcelsmes zvaigzni - Nomi Rapasu. Laikā, kad ekrānus sasniegusi Meitenes ar pūķa tetovējumu Holivudas versija ar Rūniju Maru Līsbetas Salanderes lomā, Nomi Rapasa redzama Gaja Ričija jaunajā filmā Šerloks Holmss. Ēnu spēle.
Nomi Rapasas tēlotā Līsbeta - ģeniāls datorfrīks un asociāla, agresīva būtne - bija griezīgi šerpa, neparedzama un neirotiska. Tā bija loma, par kādu aktrise var tikai sapņot! Zviedru Meitene ar pūķa tetovējumu bija komerciāli veiksmīgs darbs, kas tika plaši izrādīts ārpus Zviedrijas robežām, un ar mūsdienu zviedru filmām tas nenotiek bieži. To pašu var teikt arī par divām nākamajām filmām - Meitene, kas spēlējās ar uguni un Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni (abas - 2009. gadā). Taču tikai pirmā no šīs triloģijas - un ļoti īsu brīdi - bija skatāma Rīgā - acīmredzot Līsbetas Salanderes «kulta vilnis» līdz kinoizrādītājiem vēl nebija nonācis. Un, kā zināms, ne zviedru filma, ne arī tās izejviela - Stīga Lārsona romāns - nav nekāda pūkaina, tīksmi izbaudāma skatāmviela.
Lietas, parādības un notikumi, par kuriem raksta Stīgs Lārsons, ir baisi, pat perversi. Tas attiecas gan uz bārenes Līsbetas Salanderes dzīvesstāstu, gan tiem notikumiem zviedru kapitālistu Vangeru klana aizkulisēs, kurus Meitenē ar pūķa tetovējumu izmeklē Līsbeta Salandere un Mīkaels Blumkvists. Līsbeta Salandere ir bārene, Zviedrijas oficiālo institūciju aizsargāta krievu izlūka meita, kura mēģinājusi nogalināt savu brutālo tēvu, atriebjot mātes sakropļošanu; Līsbetu metodiski pazemo un cenšas iznīcināt varas pārstāvji.
158 minūšu pārskrējiens
Holivudas filma ir samērā pedantisks grāmatas teksta pārcēlums uz ekrāna. Tas vienlaikus ir šā kinodarba vājums un spēks. Stīga Lārsona grāmatas ir ļoti apjomīgas, ekrāna laiks - ierobežots, tālab, dodoties uz Deivida Finčera Meiteni ar pūķa tetovējumu, būtu labi šīs konteksta zināšanas paņemt līdzi. Skatoties filmu, nepamet sajūta, ka režisors ir cīnījies ar pamatīgo materiāla daudzumu, kas ir jāiedabū filmā. Turklāt tās hronometrāža ir pamatīga - 158 minūtes.
Ja jūs neko nezināt par Līsbetu Salanderi, jums nebūs viegli «iebraukt» un «izsekot» tam notikumu pārskrējienam, kas gaida filmas sākuma daļā. Galu galā Deividam Finčeram ir jāparāda divu galveno varoņu stāsti, jāieskicē tā notikumu un drāmu virkne, kas noved pie frīka Līsbetas Salanderes un pētnieka Mīkaela Blumkvista tikšanās.
Līsbetas gadījumā mēs ātri, ātri uzzinām gan par viņas labā aizgādņa trieku, gan nonākšanu seksuāla perverta - kārtējā ierēdņa - pakļautībā, gan par viņas dzīvesveidu, veicot izmeklēšanas firmā Milton Security un brīvi sērfojot savu objektu privāto datoru dzīlēs. Savukārt Mīkaela Blumkvista fons ir viņa izgāšanās, paspēlēts tiesas process par kāda zviedru magnāta cieņas un goda aizskaršanu publikācijā. Žurnālists ir gatavs bēgt no Stokholmas un pieņemt senas un cienījamas zviedru industriālistu ģimenes - Vangeru klana - pārstāvja uzaicinājumu meklēt, kas pirms 40 gadiem noslepkavojis viņa brāļameitu Herietu.
Meitenes līķis tā arī nav ticis atrasts, taču sirmais kungs ik gadu saņem no, viņaprāt, meitenes slepkavas glīti ierāmētas sauso ziedu kompozīcijas. Piekusāt? Šķiet, arī filmas autori piekūst, ātrā tempā izskrienot cauri Līsbetas un Mīkaela dzīves fragmentiem, lai jau lēnīgāk un pamatīgāk pievērstos lietai, kuru izmeklē žurnālists ar datorspeciālistes palīdzību, sēžot pieputinātā Zviedrijas provinces pilsētā. Tā ir pazudušās Herietas slepkavības lieta, kas, ja atceraties, neiztika bez baigām detaļām. Kā saka viens no filmas epizodiskajiem varoņiem policistiem: «Jaunkundzēm, turklāt pēc sātīgu brokastu notiesāšanas, nevajadzētu tādas lietas skatīt savām acīm...»
Cinisma zeme
Kāda tad ir Deivida Finčera filma? Būtībā ļoti neholivudiska - bez specefektu uztūnētām vajāšanām, pašmērķīgiem efektiem un stilizēta action, no kura pa gabalu brēc atziņa - tā nav realitāte, tā ir tikai spēlīte, kino! Šajā ziņā Deivids Finčers, iespējams, pat ir ietekmējies no zviedru filmas reālisma, piezemētības - viss, kas notiek ar Līsbetu Salanderi un Mīkaelu Blumkvistu, ir gan neholivudiski depresīvi, gan biedējoši, gan arī reālistiski... Tas ir arī Stīga Lārsona literatūras nopelns: viņa darbos ar patologanatoma nesaudzību uzšķērsts Zviedrijas labā kapitālisma zemes imidžs.
Incests, izvarošana, sievietes pazemošana - metodiska, baisa - gan no vīrieša, gan no varas institūciju puses. Tā nav mīļā Zviedrija - omulīgā Karlsona un Pepijas Garzeķes zeme, kas mums dāvājusi «labās bankas»... Tā ir vēsa aprēķina un cinisma zeme, kurā vardarbība pret sievieti un antisemītisms ir ierasta, ikdienišķa lieta. Deivids Finčers ir bijis uzticīgs Stīga Lārsona garam, tālab Meitene ar pūķa tetovējumu ir skarba un brutāla filma, kuras galvenā veiksme... ir Līsbeta Salandere. Aktrise Rūnija Mara lomā ir lieliska, manuprāt, labāka, trauslāka, neaizsargātāka par Nomi Rapasu zviedru oriģinālā. Iespējams, Rūnijas Maras filmā ir pat par maz, jo nav vietas un laika, ir taču jāšķetina Vangeru klana un Herietas slepkavības noslēpumi.
Ar Danielu Kreigu Mīkaela Blumkvista lomā ir sarežģītāk - viņš, protams, ir seksīgāks (tātad komerciāli izdevīgāks) par šīs lomas tēlotāju Mihaelu Nīkvistu zviedru Meitenē ar pūķa tetovējumu, tomēr īpašu prātā paliekošu kvalitāšu Daniela Kreiga tēlojumam nav. Tāds puskājas Džeimss Bonds, kura cilvēciskā būtība paliek aiz atslēgas. Filmas panākumi noteiks, vai Holivuda ekranizēs arī pārējās Stīga Lārsona grāmatas. Ņujorkas kinoteātra zāle, kurā es skatījos filmu, bija pilna - turklāt ar publiku, kas, šķiet, grāmatu un tās varoņus pazina ideāli. Visticamāk, Rīgā būs līdzīgi.
Kam domāta? Stīga Larsona detektīvtriloģijas cienītājiem.
Meitene ar pūķa tetovējumu
The Girl with the Dragon Tattoo
Trilleris. ASV. 2011
Režisors Deivids Finčers. Lomās Daniels Kreigs, Rūnija Mara,
Stellans Skārsgords