"Šī ir atklāta
vēstule par Latvijas kino sistēmu, kas, dotēta no sabiedrības maksātiem
nodokļiem, novedusi pie totālas kritiķu un šīs pašas sabiedrības
atsvešinātības. Un vēl šī ir vēstule par attiecībām starp Latvijas
kino birokrātiem, kino veidotājiem un kino skatītājiem.
Man varbūt
vēl nav daudz gadu, bet man ir kas cits. Man ir liela vēlme šīs
attiecības uzlabot un, ja ne uzbūvēt no jauna, tad vismaz saknē
izmainīt iesīkstējušo, augstprātīgo, personisko blatu un "roka
roku mazgā" sistēmu.
Man nav pretenziju
pret to, ka filma "Es gribu tavu meiču!" netika izvirzīta nevienā
no "Lielā Kristapa" nominācijām. Bet snobi, kuri jaunpienācējus
sūta spēlēties uz citu smilšukasti, manī izraisa nožēlu. Latvijas
kino elites augstprātību lieliski demonstrē NKC darbinieces atbilde
manai vecmammai. Interesējoties par filmas izrādes laiku festivāla
panorāmas skatē, atbilde skanēja "filma šobrīd jau ir sākusies,
bet jūs neko neesat zaudējusi, tā filma jau nav skatāma!".
Klikšķis un pīkstieni klausulē.
Tā sanācis,
ka Latvijas kino birokrāti apņirdz visu, ko sabiedrība atzīst par
labu esam. Un diemžēl arī otrādi. Viņi nekautrējas skatītājus
dēvēt par "pelēko masu", un sūkstās, ka tā nav spējīga
novērtēt "augsto mākslu". Būtībā Latviešu filmu industrija
ir nodzīta pagrīdē, šauras kritiķu elites gaumes gūstā, un balvu
skaits nacionālajā festivālā ir apgriezti proporcionāls uz filmu
pārdoto biļešu skaitam.
Gadu desmitiem
neviens šai sistēmai nav iedrošinājies ķerties klāt. Kino ļaudis
vienmēr bijuši atkarīgi no tiem, kas sadala valsts budžeta naudu.
Taču tā tas ir tikai līdz brīdim, kad nāk jauna režisoru paaudze.
Paaudze, kas neprasa naudu no valsts. Paaudze, kas paši atrod investorus,
dodas pasaulē un rada skatītājiem, nevis pašiem sev domātas filmas.
Es šai paaudzei piederu, un ar to lepojos.
Man šajā
sakarībā ir vairāki jautājumi. Iespējams, jūsu pasaulē tie
ir retoriski, bet es tomēr vēlētos saņemt atbildes:
- Vai tiešām Latvijas kino griesti ir nevis filmas izrādīšana pasaules kinoteātros, bet aprobežošanās ar nacionālo balvu "Lielais Kristaps" un noslēpšanu Kino centra arhīvos?
- Vai nacionālā kino veicinātāji rīkojas pareizi, ņirgājoties par debitantu paveikto un nīcinot vēlmi turpināt darboties tēvzemē?
- Vai lielākās
daļas skatītāju vēlmes un intereses Latvijā vispār tiek ņemtas
vērā?
Man arī
žēl, ka neesat spējuši pēdējo divu gadu laikā izvirzīt
pretendentus Kristapam par labāko aktieri un labāko aktrisi. Latvijā
ir daudz izcilu aktieru, viņu vidū Gundars Āboliņš, Juris
Žagars, Edgars Samītis, Rēzija Kalniņa, Ksenija
Sundejeva, Agnese
Zeltiņa un citi. Vai tiešām viņu veikums neatbilst nacionālās
balvas latiņai?
Nobeigumā aicinu Ministru, atbildīgās amatpersonas un visus, kam tas svarīgi, izvērtēt NKC darbību un lietderību, kā arī paužu cerību, ka Latvijas kino ierēdniecības sistēma varēs nokāpt no pašu uzceltā pjedestāla, iznākt no lepnības nama, ieskatīties spogulī un pavērsties ar seju pret sabiedrību.
Ieguvēji būs
visi.
Patiesā
cieņā –
Miks Ozoliņš"