Mirusi Ludmila Gurčenko

Var dažādi vērtēt šīs zvaigznes ekstravagantos izlēcienus un stilistiskās izpausmes uz skatuves, kā arī mākslinieces aizraušanos ar plastisko ķirurģiju, taču neapšaubāms ir viens -  no šīs dzīves šķirusies unikāla talanta īpašniece. Vairums viņas kinolomu jau sen atrodas t.s. padomju kino zelta fondā, pietiek te minēt kaut vai filmas Karnevāla nakts (1956), Vecās sienas (1976), Divdesmit gadus bez kara (1977), Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete (1982), Sibiriāde (1978), Pieci vakari (1979), Stacija diviem, Lidojumi sapnī un īstenībā (abas - 1983), viņas daudzos krāšņos estrādes šovus, divas satriecošas atmiņu grāmatas par bada laikiem pēc kara. Un arī ļoti daudziem ekspadomju bērniem viņas dziedošā kazlēnu māmiņa no leģendārās pasaku filmas kļuvusi par ikonisku bērnības atmiņu tēlu.