Talrids Rullis dzimis 1940. gada 29. decembrī Ventspilī. Studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas (vēlāk - Filoloģijas) fakultātē. Ar tulkošanu no krievu, baltkrievu un ukraiņu valodām sācis nodarboties 1962. gadā, bet lietuviešu literatūras tulkošanā debitējis 1991. gadā.
No 1988. gada Rullis bijis Rakstnieku savienības biedrs. 2005. gadā saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu literatūrā. 2006. gadā Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padome piešķīra Talridam Rullim mūža stipendiju.
Pārcēlājs. Tulkojot piecdesmit gadu garumā, atveda mums lietuviešu literatūru.
Nemiera gars. Sīvs, spīvs un sūrs. Cilvēcisks un vājš, bet garīgi nesagraujams. Nesamierināms ar stulbumu, neizglītotību, Talrids spēja saprast nezināšanu, bet "mani var pataisīt traku nevēlēšanās zināt". Temperamentīgs, kaismīgs un galējs. Uzmanības apliecinājumi, drošināšana, ka viņa milzīgajam, apsēstajam tulkotāja darbam ir nozīme, bija svarīgāka par maizi. Talrids dzīvoja skarbu vientuļnieka dzīvi, ko bija izvēlējies, taču salka pēc cilvēcības un draugu atbalsta kā bērns. Reizēm niķīgi, reizēm iekožot rokā tam, kurš devis, reizēm pateicībā aizkustināts līdz asarām. Talrida dedzīgums un pilnskanība viņa sarežģīto raksturu formēja vienreizēju, neaizmirstamu.
Tagad saka — nacionālais dārgums. Rullis, šis dārgums, bieži jutās nevajadzīgs, jo vēlējās, lai latvieši iepazīst lietuviešu literatūru, kā brāļu tautai pienāktos. Un viņam vienmēr šķita, ka izdots par maz. Rullis dusmojās uz izdevējiem vairāk nekā uz kūtrajiem lasītājiem, taču viņa smalkajos un reizē sulīgajos tulkojumos esam iepazinuši J. Ivanauskaiti (visi viņas romāni), R. Gavēli, S. T. Kondrotu, R. Granausku, P. Dirģēlu, A. Peleni, A. Šķēmu un daudzus, daudzus citus. Taču viņa vāji apkurinātajā cellē, Ķeipenes mājiņā Juglas krastā, palikuši 10 iztulkoti lietuviešu romāni, kuru liktenis un Talrida piemiņa ir mūsu atbildība pašiem savas sirdsapziņas priekšā.
Talrids nāk no Ventspils, no tāmniekiem. Kā pats saka: "No tāmniekiem ar viņu intonāciju un valodas ritmu nāk ļoti maz literātu. Tas, kas man ir ikdienišķs sarunvalodas vārds, citam liekas savdabīgs. Ļoti liela loma ir saliktajiem laikiem un atstāstāmajai izteiksmei, kas pašlaik praktiski netiek lietota." Latviešu valodā Talrids peldēja kā valis, gan nekad sevi augstprātīgi nedaudzinot par guru vai kādu privileģētu zintnieku. Viņš skaidroja: "...mums ir brīnišķīga valoda! Tajā ir viss! Katra tauta ir niansēti izteikusi tās dažādās parādības un jēdzienus, kas būtiski šīs tautas pasaules redzējumam. Mūsu sūtība un uzdevums to visu saglabāt, apgūt, iznest kā stafetes kociņu no paaudzes uz paaudzi cauri gadu simtiem un tūkstošiem un nodot tālāk, jo valodā parādās gan mūsu ētika, gan mentalitāte. Valoda ir mana latviskā pasaule; kamēr es tajā mītu, mani nevar atstumt, es tajā nevaru būt lieks!"
Talridam nozīmīga bija dzīves transcendentālā dimensija, kas, iespējams, paskaidro arī viņa mīlestību uz Lietuvu. Kaut jokojot sacījis, ka iepriekšējās dzīvēs bijis Andu kalnu razbainieks, mums viņš ir Pārcēlājs — pašiem pie savām baltu tautu, brāļu tautu saknēm. Un par to viņam mūžīgs paldies.
Gundega Repše
Atvadīšanās no Talrida Ruļļa notiks sestdien, 1. februārī, plkst. 9 Rīgas Krematorijas Mazajā zālē.