gadā vecāki pārceļas uz dzīvi Lubānas pusē. Pavisam šajā ģimenē piedzima deviņi bērni, no kuriem izdzīvoja pieci - Pēteris (12.05.1912.-04.09.1943.), Ciprians (20.01.1914.-11.07.1976.), Magdalēna (18.11.1915.-31.12.2004.), Broņislava (08.04.1924.-13.02.2012.), Henrihs (15.07.1926.-21.06.1946.). Dzimtai tālāka turpinājuma nav, jo laikmets noteica, ka „tā manis lolojamā saime / ap gariem smilšu galdiem sēž”.Dzejnieces dzīves redzējuma pamati ir veidojušies Latvijas brīvvalsts laikā un tos veidoja ne tikai ģimene, bet arī skolas: Cepurītes četrklasīgā pamatskola, Lubānas sešklasīgā pamatskola, Lubānas vidusskola un Rēzeknes Skolotāju institūts (divi kursi tika pavadīti studijās Rēzeknē, trešo kursu tuberkulozes dēļ dzejniece apguva mājās, maksājot mācību maksu un saņemot mājās mācību materiālus). Patstāvīgu algotu darbu B. Martuževa nav strādājusi, jo kā Nacionālās Pretošanās kustības dalībniece un atbalstītāja no 1946. gada līdz 1951. gadam slēpās pagrīdē savās Lazdiņu mājās, sekoja apcietinājums un soda izciešana dažādās nometnēs Sibīrijā (1951.-1956.). Pēc atgriešanās B. Martuževa ilgstoši ārstējās slimnīcās un sanatorijās.B. Martuževai iznākuši deviņi dzejoļu krājumi (pirmie divi ar Evas Mārtužas vārdu), kopotas dzejas, divas izlases. Dzejniece bijusi tautas teicēja, pati sacerējusi dziesmām gan vārdus, gan melodijas. 2004. gadā izdots kompaktdisks …un viss kļūst dziesma beigās. Dzeja, dziesmas, sarunas. Kinorežisors Zigurds Vidiņš par dzejnieci ir uzņēmis dokumentālu filmu Gaismas lāse (2005).Kaut arī dzīvodama tālu no centra un nebūdama ikdienas savstarpēja apritē, B. Martuževa ir saņēmusi vairākus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Rakstnieku savienības Gada balvu par dzejoļu krājumu Nopūtas (1999) un Kultūras fonda Spīdolas balvu par dzejas krājumu Kā putni dzied (2004).Broņislavas Martuževas grāmatā Dievs ir izdarījis pēdējo ierakstu un aizsaucis dzejnieci mūžībā no zemes, ko pati padarījusi bagātāku ar savu esību. Viss, kas apkārt, kas pierasts, mīļš, savs un dārgs un dzīvojis dvēselē, ir norakstīts dzejā, lai to varētu iznest pasaulē un cildināt. Vai var būt esībai vēl krāšņāks attaisnojums? Viņa dzīvoja ar atbildību to priekšā, kuru vārdā viņai ir jārunā: par pārliecību, zaudējumiem, pašaizliedzību, ticību, mīlestību, par māsu, brāļiem, mammu, visām šausmām, upuriem un nepadošanos. Viņa dzīvoja ar paļāvību - viss Dieva rokās.
No 2009. gada savas dienas B. Martuževa vadīja Lubānas sociālās aprūpes centra aizvējā, bet mūža miegā aizmiga Madonas slimnīcā.
B. Martuževas pēdējā dzejoļu krājuma (2011. gadā pirms Jāņiem izdeva apgāds Mansards) nosaukums ir Deg uguntiņa. Viņa pieļāva, ka tas varētu būt atvadu krājums, tāpēc jo zīmīgāk lasāms. Krājuma pirmais dzejolis sākas ar vārdiem: „Rudzu tīrumu gaisma gar Daugavu/ Mūžam lai neizzustu!”, pēdējais dzejolis beidzas ar vārdiem: „Kā dzīva sirds deg uguntiņa,/ Ko tumsa dzer un neizdzer”.
Godbijībā, pateicībā par raženo mūžu un dziļā ticībā, ka Broņislavas Martuževas rakstītais vārds, viņas pārliecība un dzīvā sirds uguntiņa palīdzēs nosargāt gaismu sevī, atvadīties no dzejnieces ikviens aicināts 18. februārī plkst. 12 Lubānas katoļu baznīcā. Dzejniece zemes klēpī tiks guldīta Lubānas Jaunajos kapos.