Pēc filmas Otra Boleinu meita, kas tikko piedzīvojusi pirmizrādes Berlīnē un Londonā un no nākamās piektdienas būs skatāma arī Rīgā, informācijas būs vairāk, jo Holivuda radījusi diezgan gaumīgu kino. Filma stāsta par parādu paputinātu augstmaņu atvasi Annu Boleinu, kurai izdevās izšķirt karali Henriju VIII (1491—1547) un neveiksmīgu dzemdību novājināto sievu un likumīgo Anglijas karalieni Katrīnu, pārliecināt karali mainīt valsts oficiālo reliģiju un apprecēt viņu pašu — Annu Boleinu. Stāsts par Boleinu ģimeni ir bijis liels pārsteigums arī filmas autoriem. Vismaz tā Berlīnē intervijas laikā apgalvoja britu televīzijas režisors Džastins Čedviks. Vispirms viņu aizkustinājis tautietes rakstnieces Filipas Gregorī 2002.gadā iznākušais bestsellers par māsām Boleinām — Annu un Mēriju — un tagad pašam izdevies ar pārsteidzošu vieglumu debitēt lielajā kino, ekranizējot populāro romānu. Džastinam arī viegli izdevies sapulcināt filmas sapņu ansambli — māsu Boleinu lomas acumirklī piekritušas spēlēt divas, viņaprāt, izcilākās divdesmitgadīgo paaudzes aktrises Natālija Portmene (26) un Skārleta Johansone (23). Abas aktrises kopā ar līdz ausu galiem laimīgo režisoru un savu karali — austrāliešu aktieri Eriku Banu — pirms nedēļas prezentēja filmu Berlīnes festivālā.
VĒSTURES MELODRĀMA
Natālija
Portmene spēlē vecāko māsu, vēsturē ierakstīto Annu Boleinu, kuru viņas
likumīgais laulenis un bērna — nākamās karalienes Elizabetes — tēvs
sodīja ar nāvi. Skārleta Johansone ir jaunākā Mērija. Starp abām
jaunajām meitenēm valda īpaša tuvība. Anna poš Mēriju kāzām, abas uztic
viena otrai savus jaunu meiteņu noslēpumus, spurdzot apspriež Mērijas
kāzu nakts pārsteigumus. Viņas ir kopā — līdz brīdim, kad parādu
māktajam Boleinu ģimenes galvai prātā ienāk doma pasviest svaigu miesu
Anglijas karalim Henrijam VIII.
Viņa likumīgā sieva — Anglijas
karaliene Katrīna — nesen dzemdējusi mirušu puisīti, karaļa ilgas pēc
mantinieka nav īstenojušās, un abu karalisko laulāto draugu starpā
valda sīvs klusums. Ja Henrijs VIII tiks pie jaunas mīļākās, savs
labums (pozīcija galmā, materiālā stabilitāte) no šī statusa noteikti
atlēks arī karaļa mīļākās vecākiem.
Karaļa mīļākās lomai vecāki
nolūkojuši vecāko māsu Annu (Portmene), kaut medībās uzaicinātajam
karalim Henrijam VIII acīs iekrīt Mērija (Johansone). Tieši viņa
dzemdēs karalim ārlaulības dēlu, par kuru viņš pats jau būs paguvis
zaudēt interesi, pakļaujoties pēkšņam Annas vilinājumam.
Anna
Boleina būs gana rafinēta, lai liktu karalim padzīt no galma gan pašas
māsu Mēriju ar mazo bērnu, gan likumīgo Henrija VIII sievu un pati
kļūtu par Anglijas karalieni. Viņas triumfa brīdis gan nav ilgs, jo
liktenis sāk atriebties pašai Annai — viņas pirmdzimtais ir meitenīte
Elizabete, nevis dēls, ko gaida karalis. Ar to arī sākas abu attiecību
gals. Annas vienīgā cerība — nākamā grūtniecība — ir neveiksmīga, un
viņa izdara liktenīgu kļūdu. Par to tālāk filmā.
Tik tiešām
satricinošs stāsts, kuram pat nevar pārmest forsētas kaislības —
vēstījuma autori atsaucas uz dokumentāliem materiāliem, vēsturiskām
liecībām un tiesas spriedumu.
MAZO MEITEŅU LOMAS
Mazo
meiteņu iespaidīgās lomas — to noteikti var teikt gan par Natāliju
Portmeni, gan Skārletu Johansoni, kurām vienlaikus izdodas asiņaini
karaliskajai melodrāmai piešķirt arī mūsdienīguma dimensiju. Berlīnes
hotelī Adlon, kas ir rokas stiepiena attālumā no Brandenburgas vārtiem,
runājamies ar Natāliju Portmeni.
26 gadus vecajai aktrisei ir
milzīga profesionālā pieredze, viņa jau 11 gadu vecumā debitēja
francūža Lika Besona filmā Leons — paskarbi sentimentālā gabalā par
profesionāla slepkavas un mazas bārenes draudzību. "Es mīlu Liku, mēs
joprojām uzturam attiecības, draudzējamies," Natālija Portmene
piemetinās sarunas laikā.
Masu kino auditorijai Natālija kļuva
pazīstama kā trauslā karaliene Padme Amidala filmā Zvaigžņu kari. Klonu
uzbrukums (1999) un arī šīs leģendārās filmas nākamajā laidienā
Zvaigžņu kari. Situ atriebība (2005).
Taču, lai gan Zvaigžņu kari
guva milzu peļņu, Portmene pat negrasījās alkaini mesties lielbudžeta
grāvējos. Viņa mācējusi gudri izraudzīties filmas un lomas labu un
savdabīgu režisoru darbos, kurus par banāliem nenodēvēsi.
Savu
Oskara nomināciju Portmene nopelnīja par striptīza meičas lomu filmā
Tuvāk (2004), kurā viņas partneri bija Džūlija Robertsa un Džūda Lovs.
Sarežģīti dramatiska vēriena lomas Portmene spēlējusi gan fantāzijā V
for Vendetta, gan nesenajos Miloša Formana Goijas rēgos.
Paralēli
savai itin blīvajai kinokarjerai (28 lomas 15 gados) Portmene ir
ieguvusi zinātnisko grādu psiholoģijā Hārvardā. Viņa mēdz filmēties arī
Izraēlā, tur Natālija ir dzimusi un no turienes uz Ameriku ir
pārcēlušies viņas vecāki. Izraēlas žurnālisti Portmeni spītīgi
pieskaita savām zvaigznēm, jo tur joprojām dzīvo Portmenes vecvecāki.
Annas
Boleinas lomu trauslā, augumā sīciņa Natālija Portmene, kura, gluži
tāpat kā Skārleta Johansone, savam karalim Henrijam (Erikam Banam)
sniedzas knapi līdz padusēm, uzskata par lielāko izaicinājumu
līdzšinējā pieredzē. Turklāt atšķirībā no savām agras jaunības
intervijām Portmene vairs neuzsver, ka kino ir tikai viņas vaļasprieks,
bet dzīvi viņa veltīšot jēdzīgākiem mērķiem.
"Brīnišķīgs sniegums!" neliekuļojot izsaku komplimentu.
"Paldies," atbild Natālija.
Atšķirībā
no kolēģa Erika Banas Natālijas intervijā līdzās dežurē pat divi
sabiedrisko attiecību speciālisti — Portmenes statuss Holivudā to
atļauj.
Vai nebija domas, ka jūs varētu spēlēt arī otru māsu Boleinu, tas ir, Skārletas Johansones lomu?
Nē, kad saņēmu scenāriju, man tiešām gribējās spēlēt Annu, šo vērienīgo, pretrunīgo raksturu, sievieti, kura savā ziņā mainīja Anglijas vēsturi — viņas dēļ Henrijs VIII panāca, ka no katoliskas valsts Anglija kļuva par protestantu valsti. Tāda vēriena vēsturisku personu līdz šim man nebija nācies spēlēt.
Vai saskatāt arī mūsdienu atspulgu šīs filmas norisēs?
Cilvēciskās emocijas jau nemainās, pat ja ir mainījušās laika dekorācijas. Mīlestība, skandāli, teikas — tās ir mūžīgas parādības jebkurā sabiedrībā. Nemainās arī vērtības, uz kurām savu bērnus mēdz orientēt vecāki: nauda, pozīcija, vara, bagātība... Tas viss, kas kļūst par Annas Boleinas dzinuli, un ne bez viņas vecāku tiešas gribas. Pat ja bērni pakļaujas šādam uzstādījumam un mēģina īstenot dzīvē vecāku ambīcijas, viņi paši nav bez vainas vainīgie — tā ir arī viņu izvēle.
Filmā īpaša tēma ir abu māsu tuvība, taču galu galā Anna Boleina nodod savu jaunāko māsu...
Tolaik
vecākās un jaunākās māsas attiecības bija īpaši būtiskas. XVI gadsimta
Anglijā jaunai meitenei neviens nestāstīja, kas ir sekss, mēnešreizes.
Meitenes britu aristokrātu vidē neaudzināja mātes, bet gan aukles,
guvernantes. Attiecības ar māti bija formālas. Vecākā māsa vienmēr
apprecējās pirmā un tad dalījās ar jaunāko māsu pieredzē. Boleinu
ģimenē pirmā apprecas jaunākā māsa Mērija.
Visas nodevības ir
sāpīgas, īpaši traģiska ir ģimenes nodevība — jo ģimene taču ir tavi
pamatu pamati. Tas, uz ko tu vari paļauties. Tie ir cilvēki, kas tev
doti atbalstam, bet, ja nodevība nāk no viņu puses, jūties, it kā kāds
būtu izrāvis ķeblīti no kāju apakšas.
Pirmo reizi tēlojat konkrētu vēsturisku personu. Cik pamatīgi gatavojāties lomai?
Traki gatavojos. Protams, bija gan scenārijs, gan grāmata, ko izraudzījāmies par pamatu. Taču ir arī daudz citu grāmatu par šo laiku un Annu Boleinu. Ir Holbeina portreti, kuros gleznots Henrijs VIII, ir pilis, kurās dzīvojuši šie cilvēki. To visu studēju un pētīju. Taču vislielāko emocionālo iespaidu uz mani atstāja sarakste, vēstuļu oriģināli, kas glabājas Lielbritānijas bibliotēkās — vēstules, kuras Anna Boleina un Henrijs VIII rakstījuši viens otram. Tās ir inteliģentas un mīļas, kaislīgas, uzticības pilnas un skaistas. Šīs lappuses, kas saglabājušās no tik sena laika, uz mani atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu.
Jums filmā ir ļoti smagas epizodes — izvarošanas aina, giljotinēšana. Kā tikāt ar tām galā?
Tas bija izaicinājums, gluži tāpat kā pati loma. Arī pavedinošās un amizantās ainas. Anna Boleina ir daudzšķautņains raksturs, kas ļauj izspēlēties...
Vai necietāt no skaistajiem, taču acīmredzami neērtajiem kostīmiem?
Vai
tad kaut kas ir mainījies? Mums taču joprojām ir jāmaksā par skaistumu
— augstie papēži un šaurie džinsi, un kādi tik vēl ne atribūti, kas
padara mūs seksīgas. Vakar vakarā bija filmas pirmizrāde, un uz sarkanā
paklāja es pārsalu zila, jutu, ka mans dibens kļūst auksts un zils.
Drebinādamās zibspuldžu gaismā, sev vaicāju, kamdēļ viss šis absurds?
Ir ziema, nulle grādu, un mēs ar Skārletu tur stāvam pusplikas
vakartērpos, salstam nost un vēl mēģinām mīļi smaidīt.
Abas ar Skārletu Johansoni esat no tām aktrisēm, kas sākušas savu karjeru jau bērnībā. Vai jūs jūtat kādu īpašu kopību — būdamas tik jaunas un jau tik pieredzējušas profesionāles?
Jā,
protams! Pats jaukākais ir tas, ka mēs filmas tapšanas laikā patiešām
sadraudzējāmies. Katrai no mums ir savs draugs loks, taču gan manu, gan
arī Skārletas draugu vidū kinocilvēku ir ļoti maz. Lielākoties viņi nāk
no citas vides. Būt kopā ar kādu, kurš ir ne tikai tev profesionāli
tuvs, bet ar kuru tevi saista arī kopīgas atmiņas un vērtības, patiesi
ir retums. Man nav bijis tādas pieredzes. Nav bijis draudzenes, ar kuru
var kopā atcerēties vecos laikus: kā varēja neiet uz skolu, jo bija
jāfilmējas, un cik tas bija jauki. Pabrīnīties par dīvainībām, ka tavā
skolas izlaidumā spieto fotogrāfu bari un tamlīdzīgi. Ar kuru gan citu
es varētu dalīties kopīgās atmiņās par bērnību uzņemšanas laukumā?
Protams,
mēs bijām satikušās arī pirms šīs filmas — ballītēs, pieņemšanās. Gan
tikai "Hei, Skārlet! Kā tev iet? Labi! Redzamies vēlāk!" neobligātajā
pļāpu stiliņā.
Kāpēc jūs gribat būt režisore — ir lasīts, ka gatavojaties savai filmai?
Jā, bet šis projekts pagaidām ir iesprūdis — scenāristu streika dēļ. Kaut es ceru, ka nu jau tūlīt sāksim strādāt ar scenāriju.
Mani
interesē režija, filmējos jau 15 gadus, esmu strādājusi ar dažādiem
režisoriem, esmu no viņiem tik daudz mācījusies. Ja tā padomā, šāda
pieredze — būt instrumentam tik atšķirīgu cilvēku rokās — ir patiesi
unikāla. Tā jāliek lietā! Es jūtos norūdījusies, jūtos pieredzējusi tik
atšķirīgus uzņemšanas stilus, ka esmu gatava pamēģināt pati.
Lasot
Amosa Oza grāmatu, ko nu vēlos ekranizēt, ieraudzīju filmu. Man tā
šķita tik lieliska, tik vizuāla, lasīju un acu priekšā jau redzēju
filmu, kas man tikai ir vēl jāuzfilmē. Esmu aizrāvusies un laimīga, ka
šis izcilais rakstnieks ir devis atļauju man filmēt viņa darbu. Viņš ir
īpašs — jauks, brīnišķīgs, laipns, ļoti atklāts. Man ir simpātiskas
viņa politiskās idejas.
Jūs gudri veidojat savu karjeru — izvēlaties projektus. Vai jums kāds palīdz to darīt?
Nē, tās ir manis pašas izvēles. Man nav tādas uzticības personas, kas man ieteiktu darīt to vai šo, izvēlēties to vai citu filmu. Protams, es uzklausu padomus no cilvēkiem, kurus cienu, bet izvēles izdaru pati.
Kāpēc spēcīgas sievietes īsti neieredz ne vīrieši, ne arī sievietes — Annu Boleinu, Hileriju Klintoni?
Nezinu. Kaut vīrieši, kas meklē vājas sievietes, paši ir vāji...
Angļu
karaļnama vēsture ir sens stāsts, bet man ir žēl skatīties, kā pret
Klintoni izturas masu mediji. Cilvēkiem viņa nepatīk sava spēka dēļ.
Esmu runājusi un prasījusi, kāpēc viņiem nepatīk Klintone? Atbildes —
viņa ir vēsa, auksta, aprēķinātāja... Tā arī nesaprotu, ko no viņas
grib. Ja viņa savulaik būtu pametusi Klintonu, viņa būtu izrādījusies
vāja, jo atklājusi emocijas. Tā kā viņa izrādījās stipra, viņu dēvē par
aprēķinātāju. Uzskatu, ka attieksme pret Hileriju ir ļoti seksiska.
Viņa ir lieliska, spēcīga līdere, izcila personība.
Protams,
mūsdienās rietumu sabiedrībā vairs nevar atļauties pateikt sievietei —
izej no istabas, tavs viedoklis nav vērā ņemams, taču sievietēm līdera
pozīcijā ir jābūt apveltītām ar milzīgu izturību.
Kā skatāties uz sieviešu konkurenci? Būtībā jums ar Skārletu Johansoni ir jābūt konkurentēm, nevis draudzenēm?
Protams,
jābūt konkurētspējīgai. Taču es negribu gūt panākumus uz citu rēķina,
es gribu, lai panākumus gūst arī tie citi. Neskatos uz Skārletu
skaudīgi un nesaku — o, re, ko viņa dara! Es arī gribu tēlot tieši šo
lomu!
Jā, es gribu sasniegt to, ko sasniegusi viņa, taču vēlos,
lai viņai turpina veikties tikpat labi. Man ir maz kopīga ar Annu
Boleinu, kas var arī samīt sava mērķa vārdā. Nekad neesmu ar zobiem un
nagiem cīnījusies par kādu lomu, ja tai jau ir noskatīta aktrise.
Vai jūtat piederību Izraēlai?
Jūtos kā amerikāniete, esmu uzaugusi ASV, mana mamma ir amerikāniete. Jā, protams, es sevi asociēju ar Izraēlu, taču mana ģimene šo valsti pameta ļoti sen. Nekad neesmu jutusies ārzemniece ASV un Holivudā. Jūtos piederīga Amerikas kultūrai, arī tāpēc, ka neaugu ar tiem šoviem un mūziku, kurus skatījās mani draugi Izraēlā. Manas atmiņas ir amerikāņu kultūras atsauces.
Vai jūtaties sākusi jaunu nodaļu savā karjerā?
Drīzāk tas ir turpinājums darbam, ko esmu darījusi 15 gadus.