Rakņāties internetā, protams, ir katra indivīda gaumes un iespēju,
brīvā laika un tehniskā nodrošinājuma jautājums. Piemēram, es,
gatavojoties aprakstīt filmu Nenotveramais/Untraceable, 2008, nejauši
i–netā kādā filmai veltītā angļu tekstā uzdūros vārdam jargon — un
uzzināju, ka tā angliski raksta vārdiņu "žargons". Cik vērtīgi! Tāpat
noskaidroju, ka filmā pieminētā i–neta adrese
Sirojumi un postošā kaislība
Kaut arī iespējas bez robežām sirot virtuālajā realitātē nav nemaz tik sens tehnoloģisks izgudrojums (masveidā tas tiek lietots tikai kopš 90.gadu beigām — tas taču spļāviens uz mūžības vaiga!), pārsteidz acumirklīgā aprašana ar "citas realitātes" mānīgajiem labumiem. Bet, vej, cik daudz tekstu — grāmatiņu par šo reizēm arī postošo kaislību — maigi izsakoties, vientulības diktētu fanātisko kiberseksu ar kompjūteru — jau sacerēts (Latvijā svaigs piemērs — Jāņa Rokpeļņa romāns Virtuālais Fausts), cik daudz filmu ap šo tēmu uzņemts! Tomēr, nenoliedzot globālā tīmekļa informatīvās un citas priekšrocības, izkristalizējušies arī visi tie daudzie negatīvie, destruktīvie aspekti, kas rodas no piederības/atkarības virtuālajai realitātei un pilnīgai nokļūšanai tehnoloģiju varā.
Viena no pirmajām (un labākajām) jauno i–tehnoloģiju draudus slēpjošajām kinozīmēm bija filma Valsts ienaidnieks/Enemy of State, 1998.gada filma ar Vilu Smitu, kurā spilgti un pārliecinoši rādīts, kā valsts izmanto IT sasniegumus, lai pilnībā kontrolētu savu "vergu" — pilsoņu dzīvi, aizbildinoties ar svarīgajām nacionālās drošības interesēm. Vēl pie i–neta neierobežoto teritoriālo apdraudējumu liecībām būtu jānosauc arī Stīvena Spīlberga un Toma Krūza elegantais un (nebūt ne) fantastiskais trilleris Minority Report, 2002 — vēstījums, kā internets un tehnoloģijas pilnībā iznīcina tādu jēdzienu kā cilvēka personīgā telpa/dzīve. Un kur nu vēl daudzās filmas (pārsvarā šausmeņu formātā), kas akceptē kino kā lūriķa dabu, tīksminoties par on–line režīmā notiekošu vardarbību. Kino bez interneta teju vairs nav iedomājams. Pat tāds pagājušonedēļ startējušais politiskais grāvējs kā Nozieguma liecinieki rāda, kā fanātiskai trīs ļaundaru grupiņai ar viena nieka mobilā telefona un WAP palīdzību iespējams izjaukt 150 pasaules valstu līderu tikšanos un pie viena sarīkot ASV prezidenta slepkavību. Visas pasaules liktenis atkarīgs no viena mobilā.
Patiesas simpātijas
Nenotveramā režisors Gregorijs Hoblits, jāatzīst, izpelnījies manas simpātijas ne reizi vien — ziniet, par ko? Par finansiālo un "filmas formāta" pieticību, ar kuru tomēr izdodas sasniegt labus un pat teicamus profesionālos rezultātus. Hoblits allaž strādā ar ļoti labiem aktieriem, bet veido tādas kā kamerstila filmas — mikrodrāmas, kuras visideālāk piestāvētu TV formātam rubrikā "labs kino gudriem cilvēkiem". Hoblits režisēja vienu no pērnā gada labākajām krimināldrāmām Lūzums/Fracture (ar Entonija Hopkinsa un Raiena Goslinga izcilu saspēli), viņa vadībā tapusi smalkā personības dalīšanās drāma Radioviļņi/Frequency (2000) ar Džima Kavīzela brīnišķīgi iedzīvināto varoni centrā, arī tādas nesmādējamas krimināldrāmas ar mistikas elementiem kā Kritušais/Fallen (Denzels Vašingtons, 1998). Taču vienkārši teicama morāles drāma par altārzēna šķietami veiktu priestera slepkavības netīro lietu ir Hoblita labākā filma Pirmatnējās bailes/Primal Fear (tēlo Lora Linneja, Edvards Nortons, Ričards Gīrs, Frensisa Makdormanda, 1996).
Stulbuma robeŽas
Tā ka varat būt droši — Hoblita svaigais veikums nedz sižeta (slepkava maniaks sarīko on–line režīmā vispirms kaķa, pēcāk cilvēku noslepkavošanas seansus, kuru "produktivitāte" ir atkarīga no tā, cik daudz kompjūterpeles klikšķu tiek veikti attiecīgajā saitā www.killwithme.com, bet FIB slepenā nodaļa, kas cīnās pret noziegumiem internetā, veltīgi cenšas sadistu noķert…), nedz kompjūteržargona un citu specifisku datortehnoloģiju zināšanu jomā jums vilties neliks. Jums, kam internets ar tā IP adresēm un kodiem ir tāds pats tehnoloģisks brīnums, kas man gludeklis — proti, reaktīvā lidmašīna, pat nolasīs 15 minūšu lekciju, lai varat saprast, kā tehniski ir iespējamas visas tās šausmas. Un visbeidzot — varbūt liks padomāt, ka cilvēku sugas stulbumam tiešām robežas nav rakstītas. Jo — uzsākot asiņaino spēlīti, maniaks publiski paziņo — tieši no tevis, balsotāj, interneta fan, ir turpmāk atkarīgs nāvei nolemtā liktenis — jo ātrāk tu balsosi — klikšķināsi, jo ātrāk redzēsi savā datora monitorā, kā viņš mirst! Kur mēs šito jau esam dzirdējuši? Ak, jā — katru svētdienu Latvijas TV. Rezultāts jau ir tas pats — tikai "nāve" daudz virtuālāka. Kādu izbalsot un noņemt no trases…