Viņi ir klāt - neiznīcināmie. Šoreiz rādās, ka ne tikai filmas nosaukuma The Expendables (kārtējo reizi neprecīzi latviskots, jo jeņķu armijas slengā tas nozīmē "lielgabalu gaļa", proti, tie, kuri tiek nodoti iznīcināšanai kaujā), bet burtiskā nozīmē! 80.-90. gadu bojeviku varoņi, kuru piedzīvojumus šīspuses teritorijās katrs skolas puika skrēja vērot videosalonos, jo oficiālajos padomju kinoteātros, kuru Rīgā bija ap četrdesmit, šos rokijus, rembo un konanus - varvarus, šos pūstošā kapitālisma buržuāziskās masu kultūras paraugus, nerādīja.
Dūru filmu esence
Burtiskā nozīmē neiznīcināmos arī tādēļ, ka (kāds pārsteigums!) pat ASV šie norakstāmie Holivudas veterāni, kuri citos apstākļos iederētos madamas Tiso vaska figūru muzeja pagrabā, uzrādījuši lielas publikas daļas nostalģisku interesi - Ziemeļamerikā filmas peļņa pirmajā vīkendā tuvojās 35 miljoniem, tā ir uzskatāma par ļoti lielu, ņemot vērā filmas samērā niecīgo 60 milj. budžetu.
Un, ziniet, brīžiem no ekrāna patiešām dveš tāds neprātīgi brutāls, pašdarbniecisks aktieru dauzīšanās un cilvēku rumpju dauzīšanas azarts, kāds varēja būt "dabisks" tikai senajos laikos, pirms kino kļuva par kompjūterģenerētu sterilu specefektu un pārējo 3D līdzīgo optisko šarlatānisma efektu vergu. Lai gan filma, protams, galīgi nav nekāds mākslas produkts - tās saturu var izstāstīt divos teikumos (īpašo uzdevumu vienību kāds priekšnieks "uzmet", sūtīdams operācijā uz kādu smieklīgu, anonīmi eksotisku liliputvalstiņu Dienvidamerikā, nu, un večiem nākas močīt un citādi pirotehniski izlādēties pa labi un pa kreisi, lai pievārētu visus ienaidniekus, kuru izrādās pulka daudz - pa desmit uz kvadrātmetru…) -, taču ideāli atbilst žanram. Es pat teiktu - ir dūru filmu jeb brutālā action žanra esence. Es pat teiktu - tieši stāsta neobligātais stulbums ir filmas šarma pamatā. Vēl trakāk - kinoteātrī var piedzīvot kaut ko līdzīgu sen aizmirstam tīņu sivēnpriekam - tie, kam pāri četrdesmit!
Spēks un taisnība
Nu, un varoņi, tie aktieri, johaišmitiņ! Silvestrs Stallone, Dolfs Lundgrēns, Džets Lī, Ēriks Robertss, Mikijs Rurks (pieskaitiet vēl "nenokreditētos"/uncredited, tas ir, aktierus, kuri lomu sarakstā titros nav atzīmēti, - Brūsu Vilisu un Arnoldu Švarcenegeru - un atskaitiet jaunpienācēju Džeisonu Stetemu, kurš uz šo muskuļmilžu fona atgādina sintētisku rūķīti) - visi veterāni, kurus velti nosūtīt pensijā vai vēstures mēslainē.
Es neesmu izkūkojis prātu (atļaujiet man tā domāt) un neiesaku šo filmu cilvēkiem ar augstām estētiskām un filosofiskām prasībām. Bet, ja jūs gribat pārliecināties, ka mēdz gadīties situācijas, kurās "dūrei tik spēks un taisnība", ka lāga krutie džeki, reālās Holivudas leģendas Slajs, Dolfiks, Mikijs, Brūču Vilis, Džets un Švarcītis joprojām rullē, kaut viņiem visiem jau krietni pāri piecdesmit (krieviem ir feins izteiciens zažigajut po polnoj), - tad uz priekšu. Protams, 10 procentu sižeta, 90 procentu ekšena, kur sists, dauzīts, mīcīts, slaktēts un spridzināts, dedzināts tiks viss, kas kust un nekust.
Žēl tikai, ka šajā dream team/sapņu komandā nepiedalās atlikušie slavenie 80-90. gadu kaušļu filmu figuranti Stīvens Sigals, Maikls Dudikovs, Marks Dakasks, Žans Klods van Damme, Denijs Treho un Kurts Rasels. Tad varētu teikt, ka šī ir ne tikai 2000. gadu zīmes filma, bet - par spīti nenopietnajam žanram - varena drāma. Jo, redziet, mūsdienu kinematogrāfs ar visiem saviem kompjūteratrakcioniem tā arī nav radījis nevienu naturālu supervaroni - dzīvu, īstu vīrieti - varoni, kurš kaut attāli atgādinātu Stalloni vai Ārniju viņu ziedu laikos. Teiksit, bet kā tad Vins Dīzels, Dveins Klints Džonsons vai Džerārds Batlers? Nesmīdiniet…
Galu galā sanāk beigt uz skumjas nots: lai kāds "mēsls" būtu Neiznīcināmie, aktieri, kuri tur peras pa ekrānu, ir dzīvi cilvēki. Un viņi saka - ardievu, mūsu, īsto veču, paaudzes kino! Tā man šķiet.
***
Tiešā runa: Silvestrs Stallone, režisors un galvenās lomas tēlotājs
Man bija tāda fiksā domiņa - kā būtu, ja manus Rembo vai Rokiju (1977. gada filma saņēmusi trīs Oskarus, ja kas - N. N.) pārveidotu 3D formātā? Tad es noskatījos Titānu kaujas un nonācu pilnīgā ārprātā. Un es sev zvērēju - nekad, nemūžam tu nedrīksti pieļaut, ka Rokijs tiek konvertēts šajā mākslīgajā mēslā.
Filmas Neiznīcināmie budžets patiešām bija niecīgs, un es droši varu teikt - šis ir īsts neatkarīgais kino, un tam vieta būtu Sandānsas kinofestivālā. (Smejas.)
Man nācās dažus aktierus lūgties, lai tie piedalās šajā filmā. Ar Brūsu (Viliss - N. N.) un Ārniju (Švarcenegers - N. N.) vienīgā problēma bija laika koordinācija, jo, jūs taču saprotat, Brūss visu laiku ir gaisā kaut kur pasaulē, bet Ārnijs sēž gubernatora krēslā Kalifornijā. Problēmas bija ar jaunajiem - Stetemu un Kutuēru. Nezinu, kas pie vainas. Honorāra lielums, precīzāk, mazums, viņus nebiedēja, šie džeki miljonus pelna citur. Varbūt bailes, jo viņi nekad nebija strādājuši bez zaļajiem ekrāniem un CGI, bez kompjūterefektiem, kurus vēlāk piekabina. Te visi triki bija jādara pašiem, bez dublieriem, kaskadieriem un citām auklītēm. Vecās skolas aktieri zina, kā tas ir. Viņiem ir triku un risku pieredze. Galu galā es čaļiem apsolīju, ka viņi dabūs tādu pieredzi, ka nekad mūžā neaizmirsīs. Lai arī būs sasodīti grūti. Un viņi piekrita. Tas tomēr kaut ko nozīmē - ar pašu rokām un pašu ķermeni, nevis datora putnubiedēkļiem nofilmēta filma!
Kas mani pārsteidza - un ļoti patīkamā veidā -, ka Endžija (Andželīna Džolija - N. N.) savā jaunajā filmā seko mūsu, vecās Holivudas zēnu, pieredzei un trikus taisa pati. Varat man ticēt, es, būdams vecs profesionālis, precīzi redzu - ļoti maz Soltā Endžijas vietā darbojas kaskadieri. Viņa ir drosmīga aktrise un sieviete. Tā vairs nestrādā. Tur viss ir īsts.