Nepakļaušanās

Galvenajās — divu ebreju brāļu Beļsku — lomās ir labi pasaules mēroga aktieri: Daniels Kreigs, kuram īpašu reklāmu pēc Bonda filmu dueta nevajag, un Līvs Šreibers, kura kontā ir virkne izcilu lomu, taču nepiemīt bondiānas globālā popularitāte, piemēram, Mandžūrijas kandidātā. Arī filmas režisora Holivudas tradicionālista Edvarda Cvika vārds īpašus paskaidrojumus neprasa — lielā stila profesionālis, kurš filmējis gan di Kaprio Asiņaino dimantu, Toma Krūza Pēdējo samuraju, gan krietni senāk Breda Pita Rudens leģendas. Brāļu Beļsku civilizācija Iemeslus, kāpēc Cviks izvēlējies dokumentālo, taču nezin kādēļ tik ilgi kino ļaužu uzmanību nesaistījušo brāļu Beļsku stāstu, varētu arī nemeklēt. Tie ir acīmredzami: holokausta tēma, dramatisks izdzīvošanas stāsts, kas papildu dramatismu iegūst brāļu Tuvias (Kreigs) un Zisa (Šreibers) kopīgo mērķu un tajā pašā laikā atšķirīgās stratēģijas dēļ. Ir arī pastarītis — trešais no Beļskiem, ko filmā spēlē britu aktieris Džeimijs Bells (izaugušais puika no Billija Eliota), — abu vecāko brāļu asumu pieslīpētājs un vidutājs. Filmas sižeta pamatā ir grāmata Nepakļaušanās. Beļsku partizāni, savukārt tās pamatā reāls Otrā pasaules kara vēstures fakts — stāsts par "meža civilizāciju" — ebreju pretošanās grupu, kas vairākus gadus spēja izdzīvot Baltkrievijas mežos. Brāļu Beļsku vadībā no iznīcības izdevās izbēgt vairāk nekā 1000 ebreju. Tie brāļiem pievienojās gan spontāni, taču ne bez Zisa racionālā saprāta diktētas pretestības, domājot par to, kā viņi mežā spēs pabarot un izmitināt tik daudz cilvēku, gan arī mērķtiecīgi, kad Tuvias vadībā no geto tika izglābti desmitiem ebreju. Bez trillera pazīmēm? Filmas veidotāji atšķirībā no cita Holivudas aktuālā veltījuma Otrā pasaules kara vēsturei — Toma Krūza Valkīras neaizraujas ar "trillera dzīšanu", proti, apzinātu stilizāciju un pašmērķīgu spriedzes sabiezinājumu. Varbūt tā ir arī Nepakļaušanās problēma, kuras pamatstāsts tomēr ir izdzīvošanas un abu grupas līderu — brāļu Tuvias un Zisa attiecību un konfliktu drāma, nevis izdrillēts action ar skaidri noteiktu mērķi, teiksim, Hitlera slepkavību kā Valkīrā. Filmas Nepa–kļaušanās dramaturģiju veido mikrokonflikti grupas iekšienē, arī romantisku motīvu provocēti, jo mežā — šķietami neizdzīvojamos apstākļos — dzīve rit savu gaitu. Te iemīl, iekāro, pat apprecas, un, par spīti Tuvias drakoniskajam aizliegumam, pasaulē nāk bērns. Te mirst un slimo. Filmas spriedzi laiku pa laikam aktivizē draudīgo spēku uzbrukumi Beļsku "meža civilizācijai" — sprādzieni un bombardēšana. Nevienu Beļsku oponentu — "slikto nacistu oficieri" — filmā tā arī tuvplānā neieraugām, meža civilizāciju tikpat labi varētu apdraudēt anonīms destruktīvs spēks. Tai paaudzei, kas Otrā pasaules kara drāmas (toreiz sauktas par Lielā Tēvijas kara filmām) bērnībā ir atskatījušies līdz imunitātei pret ierasti patriotiski traktēto tēmu, pamanīs aspektu, ko ir ignorējušas visas PSRS laikos ražotās kara filmas. Tas ir zvērīgs antisemītisms, kas, izrādās, raksturīgs ne tikai maitām nacistiem, bet arī labajiem sarkanarmiešiem. Naidu pret ebrejiem uz savas ādas nākas izbaudīt kareivīgajam Zisam, kurš uz kādu laiku pamet ebreju grupu un izvēlas citu stratēģiju — nevis izdzīvot, paslēpties un nogaidīt, bet uzbrukt un cīnīties pret nacistiem. To viņš arī dara, pievienojies sarkanarmiešu partizānu vienībai. Nicīgā attieksme, arī kāda partizāna paziņojums, ka ebrejs Ziss nedrīkst lietot to pašu "meža tualeti", ko pārējie, uzliek precīzu akcentu būtībā jau tik paredzamajā drāmā. Kas attiecas uz aktieru sniegumu — uzdevumu augstumos ir gan Kreigs, gan Šreibers, kaut otrā darbs un varbūt arī brīvība no lomas — zīmola, kāds Kreigam ir kļuvis Bonds, mudina viņa veikto vērtēt augstāk. Arī krievu valodas akcents Šreiberam ir mazāks, taču filmas daudzvalodība nav veiksmīga. Loģika, kāpēc abi brāļi savā starpā un ar saviem tautas brāļiem sarunājas angliski, bet ar baltkrievu zemniekiem, kuriem regulāri atņem produktus, krievu valodā ar pamatīgu akcentu, ir saprotama, taču lieka. Vērienīgais, pedantiskais mežabrāļu stāsts var kalpot par cītīga skolotāja izstāstītu "vēstures stundu", kaut smagnējais akadēmisms nav tās kvalitātes, kas ievilks zālē izklaides kāros. Tik vien tās cerības, ka viņi recenzijas nelasa un uzķersies uz Kreiga ģīmi. Filma ir nominēta Oskaram par labāko skaņu celiņu.