Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

No terra incognita – Rainim

Kaut arī nepatiesi būtu saukt Sēlijā dzimušo Raini par Latgales vai latgaliešu izcelsmes dzejnieku, attiecības ar Latgali, latgaliešu valodu un latgaliešu kultūras darbiniekiem viņa daiļradē un liktenī ieņem īpašu vietu

Raiņa dzejoļu grāmatā Gals un sākums ir dzejolis Sasistais trauks:
Jūs paši sasituši trauku, –
Kā izliets ūdens dzīve plūst,
Tik slapina, ne veldzē lauku
Un karstās smiltīs aši žūst.
Ko prasāt nu: "Kur spēku gūst?" –
Kad trauks jums dūst.

Dzejoļa noslēdzošās rindas pēdējais vārds sākumā šķiet nesaprotams – vai tiešām dižais dzejnieks tikai mehāniski piemeklējis vārdam "gūst" atbilstīgu atskaņu? Tikai vērīgāk pārlasot, apjautu, ka Rainis te veiksmīgi pielāgojis Latgalē, visvairāk Preiļu pusē, izplatīto apvidvārdu "saduzt – saplīst, saduzis – saplīsis". Rainis itin bieži savā daiļradē izmanto bērnībā un jaunībā Randenes, Vasiļovas un Jasmuižas pusē daudz dzirdēto un apgūto latgaliešu valodu jeb, kā to dēvēja, izloksni. Strauja elpa viņam plūst nevis brāzmām, bet gan alpiem, lugā Pūt, vējiņi! Zane Uldim pārmet, "kam tu rūdin mani" (latgaliešu val. – ryudynoj – raudina), Mazajos Dunduros Brencis sūta nevis vēstuli, bet gan "grāmatu" utt.

Latgaliskas izcelsmes vārdi daudz lietoti Fausta tulkojumā, savukārt vācu klasiķa Georga Hauptmaņa (1862–1946) teiku drāmas Nogrimušais zvans atdzejojumā, atveidojot Silēzijas izloksni, kādā runā daži lugas varoņi, Rainis pilnībā lieto latgaliešu valodu, ko bija apguvis itin labi, jo tā skanēja viņam visapkārt gan Augšzemē, gan Latgalē. Latgaliešu vidē Žaniņš jūtas kā zivs ūdenī. Rakstot vēstules mājniekiem no Rīgas un Pēterburgas, viņš tos nereti veseliem gabaliem uzrunā latgaliski, gan jokodamies, gan nopietnas lietas stāstīdams, un vēstules paraksta "Reidzinīks Jōneits". Kaut arī nepatiesi būtu saukt Sēlijā dzimušo Raini par Latgales vai latgaliešu izcelsmes dzejnieku, attiecības ar Latgali, latgaliešu valodu un latgaliešu kultūras darbiniekiem viņa daiļradē un liktenī tomēr ieņem īpašu vietu.

Inflantu labdaris

Sapņodams par nākotnes darbu un izredzēm, Jānis Pliekšāns dienasgrāmatā 1884. gadā raksta: "Un savu dzīvesgājumu izfantazēt tā: tiesnesis, zemkopis, latviešu, īpaši inflantu labdaris, leišu draugs, rakstīt rakstienus par sadzīves labošanu, ja ies, Pētrapilī avīzi izdot un arī dzejot." Pret inflantiem, kā līdz pat XX gadsimta sākumam dēvēja Poļu Inflantijas – Latgales – iedzīvotājus, Rainis, kā jau Jasmuižas nomnieka dēls, jūt augstsirdīgas un draudzīgas jūtas, gluži kā pret mazākajiem un vājākajiem brāļiem. Kā Jāzeps pret Benjamiņu.

Kā raksta Saulcerīte Viese (Jaunais Rainis, 1982), rakstītājs ir vēlējies uzņemties mākslinieka misiju un saskaņot sevī harmoniskā vienībā rakstura cēlumu un talanta spēku, un apzinātu, lielu uzdevumu. 1887. gadā vēstulē māsām atrodams lūgums atsūtīt papīrus, starp kuriem ir Borisa Godunova tulkojums un "tā resnā burtnīca par Inflantiju". Acīmredzot tā ir Pēterburgas Universitātes studiju laikā pēc pētnieka Eduarda Voltera rosinājuma uzrakstītā plašā apcere par Višķu pagasta kāzu ieražām (1890), kas liecina par labām latgaliešu rakstu valodas zināšanām, dziesmu un paražu teicēju izteiksmes un identitātes ievērošanu.

1910. gada 5. oktobrī tālu no Latvijas, trimdā Šveices Kastanjolā, Rainis uzraksta vienu no saviem skaistākajiem liriskajiem dzejoļiem – Munu jaunu dīnu zeme. Zīmīgi, ka pats autors uzsver – dzejolis vispirms ir uzrakstīts latgaliski un tikai tad pārcelts latviski, un šādā pašā secībā pēc Raiņa pieprasījuma tas 1911. gadā tiek publicēts dzejoļu krājumā Tie, kas neaizmirst. Uzreiz pēc tam dzejoli pārpublicē latgaliešu laikraksts Dryva (16.02.1911.) kopā ar siltiem redaktora pateicības vārdiem. Šo numuru saņem arī Rainis un vēstulē Āronu Matīsam 1911. gada 14. martā raksta: "(..) lielu lielo paldies tev, mīļais, par to izgriezumu no Dryvas; mana dzimtene ir mana vārīgākā vieta, un tādēļ mani sevišķi aizkustināja Tava smalkjūtība, man to tik mīļi atgādinot. Sāp tikai, ka es nespēju nekā palīdzēt tai nabaga Latgalei."

Mēs gaidījām miera baložus

Palīdzība no Raiņa tik tiešām tiek gaidīta: 1904. gadā beidzot atcelts 40 gadu ilgušais latīņu drukas aizliegums, arī Latgalē ir sākusies drukātā vārda atmoda, taču pirmos laikrakstus un grāmatas gaida ērkšķains ceļš – Latgalē izglītotu un turīgu cilvēku pagalam maz, liela ir katoļu baznīcas, it sevišķi poļu garīdznieku, ietekme, pirmais laikraksts Gaisma, ko 1904. gadā izdeva Francis Kemps, drīz vien spiests pārtraukt darbību, arī pārējiem izdevumiem neiet vieglāk.

Cerības sagaidīt atbalstu no tautas brāļiem baltiešiem izplēn, abas tautas daļas šķir ne tikai administratīvais iedalījums, bet arī valoda un ortogrāfija. Latviešu rakstu valodas dibinātāji, vācu mācītāji, latviešu ortogrāfiju veidojuši uz lejasvācu ortogrāfijas pamatiem, gotu burti jeb tā sauktā vecā druka dažās latviešu avīzēs tiek lietota līdz pat 1938. gadam. Savukārt Latgalē poļu garīdzniecības ietekmē jau pirmajās iespiestajās grāmatās XVII gadsimta otrajā pusē tiek lietoti tikai latīņu burti.

Gotu rakstībā iespiestos rakstus latgalieši izlasīt neprot un mudina baltiešus vismaz daļu rakstu savās avīzēs iespiest kaut vai latīņu burtiem, ja nu ne latgaliešu izloksnē, taču veltīgi. Latgale pārnovadu latviešiem ir nepazīstama zeme. "Sabiedrībai (plašai) mēs, latgalieši, esam pilnīgi sveši, pilnīgi terra incognita," – tā 1913. gada 3. augustā Rainim uz Kastanjolu raksta Latgales sabiedriskais darbinieks Francis Kemps (1876–1952). Sarakste ar viņu aizsākas 1911. gadā, pirmā vēstule ir latgaliski, jo, kā raksta Kemps, "es rokstu sovā dzymtajā volūdā, jo izlasejis Jyusu skaistū dzīsmi Munu jaunu dīnu zeme, zynu, ka munu rokstu saprassit", taču pārējās vēstules jau ir baltiski, iespējams, lai tomēr atvieglotu adresātam to izlasīšanu. Vēstulēs Francis Kemps raksta par savām pūlēm atrast kādu tiltiņu sadarbībai kultūras jomā ar Baltijas latviešiem Rīgā, bet ir sarūgtināts par neizpratni, ar kādu tiek uzņemts.

"Tyvumā Reiga izaruodeja mums svešuoka, nakai nu tuolīnes verūtīs. Mes gribējom paruodit iz mums ceļu tīm, kas mums dūtu kot mozu druponu nu sovas kulturas bagatības (..) Mes gribejom atkluot Baltijas ciļtsbruolim jaunu kulturiskas darbeibas lauku, bet tī ciļtsbruoli nu kulturas lauka nūtaisa sev tierga laukumu. Mes gaidejom mīra bolūžus, bet uz mums suoc skrīt plieseigi kraukli, kurim pruotā tikai peļņa un vēļreiz peļņa." (12.02.1911.) Diemžēl Raiņa atbildes vēstules nav saglabājušās, tikai pēc dzejnieka veiktajām atzīmēm un pasvītrojumiem gan Franča Kempa, gan citu latgaliešu kultūras darbinieku rakstītajā var nojaust, ka Rainis tās ir lasījis rūpīgi.

1913. gada 22. februārī vēstules noslēgumā Francis Kemps, pārmetot pārnovadu latviešiem vienaldzību pret latgaliešiem, raksta pavisam skarbi: "Latgale nav kāda maza draudze, kuru varētu piespiest padoties vairākumam. Latgale ir tik liela, ka ar to jārunā, kā ar autonomu valsti, nevis kā ar atkarīgu no Baltijas provinci. Bet Baltijā to negrib saprast, jo tur Latgales vēl nepazīst." Vārds "nepazīst" ar Raiņa roku trekni pasvītrots. Šādu pasvītrojumu vēstulēs ir daudz. Vai tā tik tiešām ir patiesa ieinteresētība latgaliešu liktenī vai centieni krāt materiālus iecerētajam, bet tā arī neuzrakstītajam romānam par Latgali, kas to lai zin.

No ieraksta Raiņa dienasgrāmatā 1913. gada 2. aprīlī: "Notikumu romānu rakstīt – latgalis visa bērna un nekultūras cilvēka muļķībā ietiek Baltijā. Blēdības un vilšanās. Beigās tiek iekšā strādnieku kustībā, kas visas piesavinātās īpašības var vērst labā. Vai sirsnības meklētājs – latgalis, grib tikt ģimenēs. Lai meklē kultūru, ne sirsnību, bet atradīs tās vietā solidaritāti. Man tas būtu atpūtas un dzinēja darbs, līdzīgs dienasgrāmatai." (KR, 24, 617)

Tas, kas lielajam dzejniekam šķiet interesants materiāls "atpūtas un dzinēja darbam", latgaliešiem ir dzīvības un nāves jautājums, ja jau Francis Kemps vienā no savām vēstulēm (24.03.1913.) iesaucas: "Ja baltieši nespēj rādīt mums sirsnību, tad vismaz no viņiem kā no kulturāli augstākiem, varētu meklēt vairāk politiskas tālredzības. Ja latgaliešus apēdīs krievi, tad slāvu slogs gulsies uz Baltiju un krievu viļņi atsitīsies pie Rīgas krieviem. Kas tad notiks ar latviešu kultūru?" Kaut gan Rainis grāmatas Tie, kas neaizmirst ievadā (1925) uzsver: "(..) mēs vismaz varam latgaliešiem atstāt saukties, kā viņi paši grib, un neuzspiest viņiem savu aizbildniecību, kad nespējam sniegt palīdzību. (..) Izloksnei tiesība pastāvēt blakus rakstu valodai: viņa to kuplinās. Man bez viņas nebūtu bijis iespējams paveikt klasiķu tulkojumus…" (KR, 18, 534), latgaliešu valodas un rakstības liktenis latviešu politiķu un valodnieku starpā bija izlemts bez viņa. Savā runā 1. Saeimas 2. sesijas 36. sēdē 1923. gada 13. jūlijā Rainis gan iestājas par latgaliešu valodu: "Es stāvu līdz šim par šīs izloksnes tiesībām (..) un es domāju, ka es neesmu viens pats. Es gribu ņemt piemēru no Francijas, kur vairāk izloksnes, kuras atšķiras stipri no franču rakstu valodas. Es domāju te bretoņus un provansaļus. Šīs izloksnes, pēc mana uzskata un tāpat arī Francijas uzskata, ir nevis izloksnes, bet valodas." (RRI, 56–57) Tomēr Raiņa vārds nebija dzirdams asajās diskusijās, kas izraisījās 1922. gadā, apspriežot Latvijas Satversmi, kad vairāku Latgales deputātu priekšlikumi nostiprināt latgaliešu izloksnes tiesības šajā svarīgajā valsts dokumentā tika kategoriski noraidīti.

No katras kroķes spīd sirsnība

Divdesmitajos gados Rainis dienasgrāmatā bieži piemin latgaliešu kultūras darbiniekus, kuri apciemo dzejnieku Rīgā, gan apsveicot ar atgriešanos dzimtenē, gan lūdzot palīdzību. Rainim šāda nedalīta cieņa un uzmanība glaimo, par to arī liecina 1921. gada 5. janvāra ieraksts: "Latgalieši priecīgi, pateicīgi, sirsnīgi un mīlīgi. Nākot kā pie sava rada. Kur gan citur lai ietu? Lai aizdodot 1500 r. latgaliešu skolotājiem. Runā neveiklos vārdos, bet no katras kroķes spīd sirsnība." Kaut gan dzejnieka attieksme pret savu "jaunu dienu zemi" bija kā tāds saplīsis trauks, labās vēlmes ne vienmēr īstenojās reālā darbībā, iespējams, latgaliešu sirsnība un mīlestība zināmā mērā kompensēja to, ko Rainis, gluži kā Jāzeps lugā Jāzeps un viņa brāļi, visu mūžu karsti vēlējās gūt, bet tomēr, viņaprāt, līdz galam neieguva, – brāļu mīlu. "Jaunības dzeju Saules bērns dod mīlu, bet nerod. Tātad nau viņam tiesības dzīvot. Kas top mīlēts, tā dzīves vajadzība tiek atzīta un attaisnota. Meklē mīlu visur, arī darbā un politikā [..] Nācējs no Mēnessdārza (Saules dārza) nāk ar šo mācību lejā no kalna, sauli nes pasaulei."

Izmantotā literatūra
Franča Kempa un Jezupa Kindzuļa vēstules Rainim. Rakstniecības un mūzikas muzeja materiāli
Rainis. Kopoti raksti
Pēteris Zeile. Rainis un Latgale. Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzeknē, 2012 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja