Nacionālā kino centra un sabiedriskās kustības Mans Doms rīkotie ceturtdienu kinovakari Doma dārzā sniedz gandrīz pilnīgu pārskatu, cik daudz Raiņa un Aspazijas vispār ir Latvijas kinovēsturē. Daudz nav – ne dokumentālajā, ne aktierkino, arī no animācijas filmām iespējams izveidot tikai vienu seansu (ir gan vēl arī studijas Rija pilnmetrāžas filma Zelta zirgs (2014), bet par to vēlāk). Latvijas divdimensiju animācijas pamatlicēja Roze Stiebra ir vienīgā, kura Raiņa un Aspazijas dzeju pārvērtusi īsākās vai garākās filmās, kopā septiņās – no divminūšu dzejolīšiem līdz pusstundu garai mīlestības mistērijai.
Radoši noskaņotā meitene Roze Stiebra jau 60. gadu pašā sākumā, mēģinādama iestāties Dailes teātra studijā, eksāmenā skatījās cieši acīs Eduardam Smiļģim un deklamēja: "Un zini – augstākā ideja, tā nepazīst cilvēka žēluma!" Drīz pēc tam pašdarbības teātra režisors, vēlāk leģendārais aktieris Uldis Pūcītis viņai atklāja Aspaziju, kura 50. gados no oficiālās literatūras bija svītrota (Roze pat pazinusi kādu meiteni, kas gandrīz no skolas izslēgta par to, ka norunājusi Aspazijas dzejoli Dadzītis...). Tāpēc 60. gadu jauniešiem lasīt Aspaziju likās drosmīgi un moderni, savukārt Raiņa tēlu cilvēciskot un no oficiālā stinguma atdzīvināt tieši tolaik sācis Imants Ziedonis, kurš jaunatnei un arī Rozei jau bija nopietna autoritāte.
Kā pastiept dzejoli
Rozei Stiebrai gan Raiņa un Aspazijas darbi esot vienmēr "pilnīgi dabiski patikuši", ne modes vai izaicinājuma dēļ, tāpēc varbūt ir loģiski, ka tieši ar Raiņa dzeju sākas konceptuāla tendence Rozes Stiebras radošajā darbā – muzikāla filma kā viena vai vairāku dzejoļu ilustrācija ar speciāli rakstītu oriģinālmūziku, kas bieži vēlāk sāk dzīvot savu, no filmas neatkarīgu dzīvi.
Ideja par šādu filmas uzbūvi radusies pragmatiskā ceļā – Roze Stiebra iecerēja ar Raiņa bērnu dzeju pierādīt, ka lielais filozofs ir uztverams un saprotams arī vienkāršāk, ne tik svētsvinīgi un sarežģīti, kā viņu pieņemts lasīt "lielajā literatūrā". Varētu ņemt trīs dzejolīšus, lūgt trim māksliniekiem tos vizualizēt (talantīga un pašvērtīga mākslinieka piesaistīšana arī ir viens no Rozes Stiebras filmu pamatprincipiem daudzu gadu garumā), taču ir viena tehniska problēma – tās dažas dzejoļa rindiņas aizkadra balss var nolasīt pusminūtē, savukārt Telefilmas–Rīga ražošanas standarti paredz, ka animācijas filma nedrīkst būt īsāka par deviņām minūtēm... Un dzima ģeniāla ideja – dzejoli var "pastiept garumā", ja to pārvērš par dziesmu, papildinot ar instrumentālām starpspēlēm, pauzēm, atkārtojumiem un citām muzikālām mežģīnēm. Imantam Kalniņam, kurš bija sacerējis mūziku Rozes Stiebras iepriekšējai filmai Dillī Dallī Perpendikula valstībā (1974), ideja patika, un 1975. gadā radās nu jau hrestomātiskās dziesmas Zelta sietiņš, Mākonītis un Mākonīte un Saule un Mēness, kas tagad jau 40 gadu ir neatņemama sastāvdaļa Menueta koncertrepertuārā.
Pārvēršas viss
Zīmīgi un varbūt likumsakarīgi, ka par Raini un Aspaziju nekad nav interesējusies Latvijas leļļu animācija – tai acīmredzot nepieciešams reālistiskāks un sižetiskāks skatījums uz dzīvi nekā Aspazijas "Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem / Visu sasienu saules stariņiem..." (dzejolis Nebēda, filma ciklā Pasaciņas, 1994) vai Raiņa "Ancīši, krancīši, / Ķencīši, brencīši" un "Mārītes, bārītes, / Laimiņas, glaimiņas" (dzejolis Zeltītas vasaras, filma ciklā Pasaciņas, 1994). Toties zīmētajā animācijā nav pilnīgi nekādu problēmu realizēt jebko, pat zilo ilgu puķi, kas "nav ne še, ne te".
Raiņa un Aspazijas dzejas vizualizāciju Roze Stiebra visbiežāk uzticējusi Latvijas Televīzijas multiplikācijas grupas štata māksliniecei Dzintrai Aulmanei, un viņas plastiskais rokraksts lieliski demonstrē un izmanto zīmētās kustības teju neierobežotās iespējas. Tur Mēness stabules skaņas materializējas par baltām aitiņām un cepure pārvēršas par gliemezi, lietū akmens plaukst un no zemes kā asni izdīgst ezis, kaķis, stirna un putni; galvenais sižetiskais vadmotīvs vairākās filmās ir – pilnīgi jebkas var pārvērsties par pilnīgi jebko.
Jandāliņš Japānas ciemā
Radikāli atšķirīga ir Rozes Stiebras pagaidām pēdējā saskare ar Raini – grupas Iļģi mūzikā balstītā filma Spēlēju, dancoju (2007), kas uz Latvijas animācijas vizuāli viendabīgā fona izceļas ar traku krāsu prieku un gleznotājai Helēnai Heinrihsonei raksturīgajiem spilgtajiem laukumiem. Uzdrošinos apgalvot, ka abu cienījamo mākslinieču kopdarbā ir daudz vairāk jauneklīgas aizrautības un Raiņa gara nekā jaunā režisora Reiņa Kalnaeļļa rūpīgi izskaitļotajā un pēc Disneja princešu standartiem pasaules tirgum darinātajā pilnmetrāžas animācijā Zelta zirgs. Taču šā darba autori vienmēr stingri iebilst pret mēģinājumiem Zelta zirgu dēvēt par Raiņa lugas ekranizāciju, tā ka acīmredzot nevajag filmā meklēt to, kam tur nav jābūt.
Ir, protams, smieklīgi zīlēt, ko par to visu teiktu Rainis pats. Varbūt viņam, kurš gribēja atstāt dziļas pēdas Latvijas un pasaules kultūrā, un jo īpaši dumpiniecei Aspazijai, vislabāk patiktu Kārļa Vītola vizuāli izcilā filma Velna Fudži (2009) – tajā Latviešu Velns sarīko jandāliņu Japānas ciemā un katru ciema iedzīvotāju nobur par Raini. Nevis par Blaumani vai Čaksti...
Filmu programma
Rozes Stiebras un Kārļa Vītola animācija Rīgas Doma dārzā 16.VII plkst. 22.30
Ievadvārdi – Raimonds Briedis
Ieeja bez maksas