Pirms vēstīt, kādas neprātīgas atrakcijas gaida nabaga labticīgo skatītāju Pjēra Morela spiegu kriminālkomēdijā ar maldinoši romantisku nosaukumu No Parīzes ar mīlestību, vērts pakavēties, tā sakot, pārdodamā produkta tapšanas aizkulisēs.
Apraudāt un lamāt
Tieši 10 gadu bez apstājas visu zemju kritiķi, jūsu padevīgo kalpu ieskaitot, nebeidz apraudāt un lamāt Francijas pilsoni Liku Besonu. Apraudāt par to, ka, lūk, dzīvoja reiz brīnišķīgs režisors Besons, kurš visiem un jo sevišķi franču kinematogrāfistiem kā lepnai nacionālajai profesionāļu kastai par prieku dāvāja tādas filmas kā Nikita, Piektais elements, Dzelme, Žanna d"Arka - filmas, kuru oriģinalitātes, vitālās drosmes, vizuālās meistarības un vēriena dēļ Franciju Besona personā sāka apskaust pat Holivudas "galvu mednieki", jo tās mierīgi izturēja konkurences sacensību gan nekaunīgas mākslas, gan peļņas jomā. Un tad Besons krita… naudas dieva kārdinājumā. Par šo "ideālu nodevību" viņu mīlošie fani sāka tikpat kaisli lamāt un nolādēt.
Taču realitāte nedaudz atšķiras no kinoaprakstnieku versijas. Besona kvēlā "mākslas mīlestība" gāja mazumā akurāt brīdī, kad Kannu festivālā prominentā publika visai vēsi uzņēma, kā Besons to formulēja, "pirmo nacionālo blokbāsteru ar jēgu" - filmu par varonīgo Orleānas jaunavu, kura aktrises Milas Jovovičas (vienlaikus arī Besona tā perioda sieva) eleganti brutālajā modeles veidolā drīzāk atgādināja terminatoru brunčos, rīcības sievieti, nevis ikonisku Francijas svēto ar mocekles nimbu virs galvas. Un tad Besons nolēma Kannu snobiem atriebties.
Saprātīgs cinisms
Viņš paziņoja, ka pārtrauc (uz laiku? vispār?) nodarboties ar režiju un turpmāk savā studijā EuropaCorp pildīs tikai producenta, varbūt reizēm arī "filmu idejas" piesviedēja jeb scenārija autora funkcijas. Turklāt Besonam pietika nekaunības pavēstīt, ka viņš nenodarbosies ar "sociālo labdarību", t.i., nedos darbu slavenajiem franču kino vārdiem, bet orientēsies uz jauniem režisoriem, kam EuropaCorp būs tramplīns profesijā un - biznesā. Tagad pēc 10 gadiem nākas atzīt - EuropaCorp ir Holivudas standartiem atbilstoša kinofabrika, kuras ienākumus patiešām apskauž Holivudas grāmatveži. Besona kantoris šajos gados saražojis tik daudz lokālās kases grāvēju (kaut vai superveiksmīgā franšīze Transporter/Kurjers un Taxi seriāls), ka ir acīmredzams - kvantitāte pāraug kvalitātē -, un nu jau Besona "zēni" - viņa izaudzinātie režijas profesionāļi - dodas pāri okeānam un strādā Holivudā.
Kas attiecas uz dižo mākslu (tieši tās trūkumu visbiežāk pārmet EuropaCorp bosam Besonam), Lika cinisms ir pat saprātīgs: "Vispirms lai režisori iesit roku amatā, lai viņi nakts vidū būtu gatavi filmēt jebko, sapelna naudu, daudz naudas un tad varēs filmēt, ko tikai dvēsele kāro, - kino neko par velti neviens nedod!"
Vardarbības doza
Tieši tāds - gatavs uz visu - ir No Parīzes ar mīlestību autors Pjērs Morels. Sācis kā Besona asistents operators, viņš visai drīz uzņēma savu pirmo policistu filmu - 13.rajons (2004), īstenu jauniešu action, kas Francijā kļuva par nacionālo hitu, jo Morels ņēma vērā kādu "sīkumu" - to, ka romantiskā pilsēta jau sen vairs neatbilst pastkartīšu realitātei, kādu mums gribētos redzēt. Parīze ir daudznacionāls vārāmais katls, kurā eksistē visdažādākās subkultūras un kurš tik tiešām bieži ir gatavs eksplodēt - iemesls var būt kāds nenozīmīgs konflikts. Turklāt policistu ikdienas "darba instruments" šajā filmā ir… parkūrs - prasme ķert noziedzniekus, pārvietojoties ar… skrituļdēļiem.
Nākamais Morela projekts pārsteidza pat kritiķus: režisors uzņēma spēcīgu sociālo un personības drāmu Nolaupītā/Taken (2007) par novecojošu, darbā nogurušu ASV specdienestu aģentu, kura meita brīvdienās dodas "iepazīt skaisto Parīzi", taču nonāk albāņu seksa mafijas barvežu rokās. Tad nu režisors Morels liek lietā kārtējo netradicionālo fišku - specdienestu profesionāļa lomu uztic inteliģentajam, rezignētajam Laiemam Nīsonam, kurš filmas otrajā daļā sarīko albāņu un citu Parīzi apsēdušo "minoritāšu" mūdžiem tādu asinspirti, kādu no šī korektā vīrieša pat ļaunākajos murgos neviens negaida. Filmas nežēlība spoži un vairāk nekā pārliecinoši ilustrē tēzi "svēta mērķa labā jebkuri līdzekļi ir atļauti".
Paradoksālākais, ka šai tēzei klusībā vai skaļi piekrīt katrs, kurš sēž kinoteātrī. Morels drosmīgi apvērš diskusiju par politkorektuma pieļaujamajām robežām un - uzvar. Turklāt vardarbības dozējums, kāds parādās filmā, ir tik izsmalcināts, ka es riskētu nosaukt Morelu arī par rūdītu psihiatru, kurš efektīgi prot iedarboties uz "pacientu" (kinoskatītāju) vis(ne)piemērotākajā sekundē. Plus lieliska Nīsona nospēlēta loma - tēvs uz nervu sabrukuma robežas.
De Finesa gaumē
Un nu Morela trešā filma un atkal jauns žanriskais izaicinājums - kriminālkomēdija. Zinot, ka šim žanram ir senas kanoniskas tradīcijas franču kino (nu kaut vai visas tās "stulbās" filmas ar Luī de Finesa žandarmiem…), ir skaidrs, ka būtu lieki gaidīt no Morela Finesa stila ņemšanos. Taču mums atkal nāksies pārvērtēt Morela ambīcijas - šī patiešām pēc būtības ir parodija par klasisko situāciju komēdiju ar labo un slikto policistu (policistu lomās te ir spiegi - Džonatans Rīss-Maierss kā labais, Džons Travolta kā supersliktais), tikai piemērota kinopaaudzei, kura no galvas zina slaveno Tarantīno Lubenes jociņu ar Travoltu un Royal Cheese - Le Big Mac.
Arī pavisam plānprātīga pakaļdzīšanās/apšaudīšanās de Finesa gaumē būs īstajā laikā un īstajā vietā - tikai No Parīzes ar mīlestību "labajam spiegam" nāksies bēgt no mafijas un dārgā kolēģīša gludi skūtā Travoltas, rokās turot pilnu ķīniešu vāzi ar kokaīnu.
Joks ir tāds, ka Džonatans Rīss-Maierss (tas pats dekadenti glītais jauneklis, kurš nesen ar elegantu cinismu noslaktēja Skārletas Johansones grūtnieci aktrisi Vudija Allena filmā Uzvaras punkts), šoreiz ir naivs diplomātiskā korpusa romantiķis patriots (vai vispār varat iedomāties naivu romantiķi diplomātu?), kurš sapņo reiz kļūt par īstu varoni savā arodā. Līdz satiek no ASV "darba darīšanās" atbraukušo kolēģi - agresīvam psihopātam skinhedam līdzīgo Džona Travoltas varoni, kurš ieradies pie "franču gnīdām" ar vienu mērķi - kā jau amerikāņu specdienestu profesionālim pieklājas, ar licenci nogalināt demokrātijas vārdā visus, kas kust un nekust un nepatīk Travoltam. Nabaga, nabaga Džonatans. Plus, protams, femme fatale un miljons ložu. Ja gribas eleganti cinisku izklaidi - šis ir īstais Le Big Mac.