Kā jūs to domājat - daudz līdzīga? Grūti to pieņemt, jo viena filma stāsta par slepeniem ģenētiskiem eksperimentiem ar Jaunzēlandes aitām, bet otra aplūko patlaban arī pie mums plaši apspriesto viendzimuma partnerattiecību jeb laulību iespējamību ASV...
Jā, saprotu, ka tas var šķist paradokss. Tomēr likumsakarīgs paradokss, kuru izraisījusi cilvēku neapdomīgā rīcība attiecībās ar dabu, mūsu visu, Dieva radībiņu, pirmmāti. Jo kas tad ir Dievs? Tā ir Radītājas Dabas metafora, kuru savtīgos nolūkos uzurpējuši reliģiskie institūti, kuri turklāt apbrīnojamā lepnībā, nevienam atļaujas neprasot, pašpasludinājuši sevi par "Dieva vietniekiem uz zemes". Redziet, man šķiet, ka abas šīs filmas, neraugoties uz to kardināli dažādo ievirzi - viena ir komēdija, otra tā dēvētā šausmu filma -, kinematogrāfisko līdzību jeb tēlu formā mums sūta labo vēsti - domu, ka ar dabu joki mazi. Ka ar dabu, visu dabisko jokoties nedrīkst, lai cik tālu un dziļi arī sniegtos cilvēku zinātkāre un muļķība.
- Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk, kādā veidā būtu sasaistāma diezgan pajēla humora pilna situāciju komēdija par amerikāņu ugunsdzēsēju pāri, nešķiramiem draugiem Čaku un Leriju (viņi pēc kāda bēdīga negadījuma ASV juridiskajos džungļos atraduši šķirbiņu, kā nokārtot mantojuma tiesības, lai nauda tiktu bērniem, nevis laulātajai draudzenei, tikai uz laiku šiem abiem džekiem jāizliekas par geju pārīti...) ar baismīgu dramatisko trilleri par pasaules gluži otrā malā - Jaunzēlandē mītošu divu brāļu komplicētajām attiecībām, par nepieļaujamiem eksperimentiem ar aitām un par ekoloģisko katastrofu, kas apdraud pasauli, ja neiegrožosim cilvēku alkatību?
Redziet, jau Svētajos rakstos jeb pasaules senajā literārajā mantojumā stāv rakstīts - mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tagad pasakiet, ar ko ugunsdzēsēji Čaks un Lerijs atšķiras no aitiņām, kas arī grib dzīvot, vairoties un baudīt brīvību? Un ar ko amerikāņu mietpilsoņi, kas apsmej divu šķietamu geju vēlmi nodibināt ģimeni, atšķiras no agresīvajiem dabas aizsardzības aktīvistiem, kas atbrīvo fermā ieslodzītos dzīvniekus, pat nenojaušot, kādus dēmonus tie izlaiž brīvībā? Es ieteiktu palūkoties uz filmām tieši šādā ētiskā rakursā: kur beidzas mūsu katra individuālā brīvība un sākas sociālā atbildība visu - ne tikai sabiedrības mazākuma vai vairākuma - priekšā? Vai aitas, pažarnieki un geji būtu tas mazākums, ar kuru vairākumam ir tiesības rīkoties, kā ienāk prātā? Bet, ja iedomājamies situāciju pilnīgi apvērstu - ka nevainīgās, apspiestās aitiņas vai izsmietie, pazemotie geji, kas arī ir cilvēki un kāda tēvi, mātes, dēli un meitas, lai cik jocīgi tas šķistu, sāktu diktēt savus uzskatus tā sauktajam vairākumam? Pie kā galu galā mēs paši, liekot roku uz sirds, sevi gribam pieskaitīt - pie vairākuma vai mazākuma? Redziet, cik absurdi ir šie jautājumi! Jo vienā gadījumā mēs katrs ar savu individuālo, neatkārtojamo, unikālo patību izrādāmies vairākums, bet tūdaļ pat citā - pilnīgākais mazākums! Katra filma, pat sliktākā, ir iespēja gūt salīdzinošo pieredzi un padomāt par dzīvi. Tāds ir mans uzskats.
Tomēr nedaudz mulsina jūsu sarunas paņēmiens - gan dzīvniekus, gan cilvēkus mērīt ar vienu morāles olekti...
Kā kreacionisma teorijas aktīvs noliedzējs es uzdrīkstēšos izteikt minējumu, ka visas tā dēvētās radības, dzīvās būtnes, kas īsu laiku ciemiņu statusā mājo uz Zemes, ir šeit dzimušas (nevis dievišķīga spēka radītas, kā to atgādina šī kaitīgā pseidozinātne), lai piepildītu katru savas eksistences mirkli ar būtisku pozitīvu jēgu - to jēgu, kas formulēta leģendārajos desmit vai cik tur baušļos šajās universālajās, gadu tūkstošos pārbaudītajās likumībās. Ar kādām tiesībām mēs, cilvēki, iedomājamies, ka esam pārāki par citiem, sauktiem par zemākām būtnēm? Bet ja nu aitas, suņi, kaķi, čūskas, skudriņas to pašu domā arī par mums? Redziet, filmā Melnās avis parādīts kāds pamācošs moments - satrakojušos ģenētiski modificēto aitu ganāmpulks sarīko japāņu imperiālistu biznesmeņu slaktiņu, jo viņi vēlas izmantot aitas - slepkavas militāru konfliktu risināšanā. Daba atriebjas tiem, kas bez pazemības un godaprāta grib to ekspluatēt. Tāds bēdīgs gals sagaida katru, kas iedomājas esam gudrāks par dabu. Es varu tikai ieteikt neiejaukties ar cilvēka pārgudrību dabas plānā, kur gan katram lopiņam, gan netradicionālāk orientētam cilvēciņam ir sava plānotā vietiņa, un vai tam, kas dabas plānu grasās izjaukt. To, lūk, paradoksālā veidā mums māca šīs filmas. Protams, par katru filmu vai citu mākslas izpausmi mēs varam vien spriest pēc savas individuālās samaitātības pakāpes - pēc tās pieredzes un sirdsprāta gudrības, kas mums katram ir vai par kuru spējam vien intuitīvi nojaust. Cieši turos pie domas, ka cilvēks pēc savas ieceres nav ļauns. Ziniet, tas palīdz dzīvot.
Paldies par sarunu! Ceram, ka jūsu viedoklis ļaus daudziem skatītājiem netradicionālāk skatīties šīs filmas.