Pieminot mūžībā aizgājušo Ziedoni, noliek svecītes pie viņa mājas

Imants Ziedonis: Es no visa esmu ieguvis. Pat no ļaunu ļaužu stulbā naida. Viss, kas manī labs- no citiem viss. Taču mani tomēr kaut kas baida: Viss, kas manī ļauns, no citiem ir. Domu karcerī, kur nav ne loga, Tā, lai ārpasaule nesadzird, Viss, kas manī ļauns, man jāiesloga. Un pēc nāves jāņem kapā līdz. Labo- ļaudīm atpakaļ es došu, Un, kad labais viss būs izdalīts, Tad es varu nomirt prātu drošu: Bet virs zemes jauna dzīve taps, Cilvēkos būs mazliet vairāk laba, Un par mani teiks: -Viņš bija labs, Viņam bija tāda laba daba... Paldies par DZEJU, par DABAS dāsnumu, kas Dieva Skrīverim un mums lasītājiem deva tik daudz. Lai kas arī TO CEĻU apstāvētu- taureņi, matiolas, lietus lāses...Lai no mūsu puses Mūžības Ceļu izgaismo īpašas liesmiņas...Tās, par kurām Imants Ziedonis mūs izvaicājis: Vai deg jums svecītes pirkstu galos? Man ir zelta sirds. Vai gribat, lai ar jums dalos? Un kuru daļu lai jums dod- to, ko saprot, vai to, ko nesaprot? Dalāmais ir sadalīts bagātīgi, paliks MŪŽĪGAIS- no latviešu tautas neatdalāmais.