Pirms nolikt karoti

Banālā atbilde — ak, šī filma (izrāde, grāmata utt.) ir par mīlestību/nāvi — ir nesatricināms skatītāja siekalu (ziņkāres) izraisītājs. Bet par mīlestību fiziskajā nozīmē šoreiz gan nerunāsim, ja nu vienīgi — par mīlestību uz dzīvi, alkām baudīt no dzīves kausa.Nāves kandidāti un OskariNu, atcerēsimies kaut vai Oskaru procedūru! Cik reižu nesenajā pagātnē fināla cīņas taisnē pēc visprestižākās pasaules kino godalgas nav nostājušies visu veidu nāves kandidāti: kopš deviņdesmito sākuma tik aktuālie AIDS slimnieki (Filadelfija, Pirms iestājas nakts), pēdējā desmitgadē īpaši populāri ir Alcheimera slimības, šīs nāves, dzīvam esot, piemeklētie (pirms dažiem gadiem angļu literātes Airisas Mērdokas lomā Džūdija Denča, šogad Džūlija Kristi no Tālu no viņas/Away From Her), ne reti starp Oskara tīkotājiem ir arī vēža un citu grūti dziedināmu kaišu slimnieki.No otras puses, pārmest spekulāciju māksliniekiem, kuri uz ekrāna demonstrē ar miršanu saistītos maz simpātiskos procesus, var tikai tie liekuļi, kas svēti tic, ka šī tik dziļi individuālā, iespējams, pati intīmākā pieredze, kad mēs vienatnē sastopamies ar lielo nezināmo, nozīmē to pašu liekulību, tikai dubultā mērā. Jo pilnīgi katru pagaidām dzīvu cilvēku nāves jautājums interesē, sit viņus, tos ziņkārīgos, kaut nost — apkausi visu cilvēci!Tādēļ labticīgi pieņemsim, ka amerikāņu režisora, cienījama Holivudas profesionāļa Roba Reinera vēlēšanās savā jaunajā filmā Pirms nolikt karoti/The Bucket List izstāstīt aizkustinošu stāstu par diviem pilnīgi atšķirīgiem (pēc sociālā un mantiskā stāvokļa, vitalitātes pakāpes, galu galā pēc attieksmes pret dzīvi...) pensijas vecuma vīriešiem un viņu ekscentrisko lēmumu, kā, uzzinot par savu slimību — neārstējamu vēzi, pēc iespējas cienījamāk (atvasināts no vārda pašcieņa) nomirt, ir tikai vislabāko, humāno nodomu diktēta. Lai gan filma liek par šiem labajiem nodomiem, oi, kā šaubīties, kaut vai tādēļ vien, ka filma atrodas visbīstamākajā — grūti nosakāma žanra — teritorijā. Tā ir gan komēdija, gan drāma, gan satīra, gan traģēdija, gan romantisks vēlīnais love story, gan piedzīvojumu, gan augsti morāliska politkorektas audzināšanas filma. Un šitāds žanrisks haoss un stilu mikslis visbiežāk nozīmē tikai vienu — to, ka autoriem nav ko teikt.Drošais plānsReinera plāniņš, protams, ir gandrīz, gandrīz simtprocentīgi drošs tikai tādēļ vien, ka mirēju lomām viņš aizrunājis divus patlaban visspēcīgākos Holivudas aktierus vecuma kategorijā pāri septiņdesmit (sers Entonijs Hopkinss neskaitās — viņš tā kā būtu brits, bet Als Pačīno ar Robčiku de Niro vēl nav tik dikti veci).Tātad proletārisko spārnu labsirdīgā melnādainā automehāniķa Kārtera lomā pārstāv Morgans Frīmens. Viņa varonis ir arī dzīves humānisma principu iemiesojums. Apprecējies jauns, apķērīgais Kārters, izrādās, visu savu dzīvi un spēcīgi attīstītā intelekta dēļ potenciālo augstskolas profesora karjeru ir ziedojis mīļotajai sievai un bērniem, viņu nodrošinātai nākotnei. Tieši Kārters filmā ir gudrais vīrs, kurš savu jauniegūto draugu izvadā pa Tādž Mahalu un apžilbina ar enciklopēdiskām zināšanām un antīko filosofu domu graudiem pat tos skatītājus, kuri domā, ka Platons — tas ir kāda stilīga restorāna nosaukums. Vai suņa vārds. Īsi sakot, Kārters ir baigi foršais cool vecītis. Tēvs, kādu katrs gribētu iegūt savā īpašumā.Otru galējību — buržuāziskās mietpilsonības, kapitālistiskā biznesa kalngalu — slimnīcu tīkla īpašnieka, miljardiera, ciniķa, biznesa haizivs un meitu ģēģera Koula lomā iemieso baltais "ģeniālais kinopsihopāts" Džeks Nikolsons. Viņš, paldies Dievam, vismaz filmas pirmajā pusstundā demonstrē savu firmas klasi — absolūti cinisku attieksmi pret itin visu uz pasaules, kas kustas vai nekustas, un dara to tikai ar Nikolsonam iespējamo mīmiku un citām fizioloģiski atbaidošām izpausmēm (tieši tās vērot ir vislielākā bauda visiem šī mīmikrijas ģēnija daiļrades cienītājiem — uzreiz prātā nāk visas Nikolsona izcilās lomas: Mirdzums, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Prici ģimenes gods, Īstvikas raganas...). Kaut gan pat katram kaķim skaidrs, ka savā dvēselē šis niķīgais briesmonis sirgst ar lielu vientulību, būtībā ir lāga puisis un cieš no mūsdienu sociumā visizplatītākās slimības — komunikācijas problēmām.Sāls un maģijaJa Robs Reiners būtu ekstrēmists kinomākslā, viņš apjēgtu, ka tieši šajā fizioloģiskajā un psiholoģiskajā, gluži organiskajā divu lielisku aktieru nesaderībā meklējama viņa filmas (iespējamās, neuzņemtās filmas!) sāls un maģija. Un mēs būtu pilnīgi laimīgi, skatoties, kā uz ekrāna plosās dēmons ar viedo — divas ikkatrā cilvēkā mītošas kaislības un temperamenti. Jo patiesībā jau tas, kā šie abi sirmie džeki šķietami dažādi izturas pret savu drīzo galu, pret sevī ielaisto (vai varbūt ne) apziņu, ka drīz patiešām jānoliek karote, — tas taču ir viena/katra cilvēka portrets, tikai dažādos emocionālajos stāvokļos.Diemžēl Reiners atšķirībā no Džeka un Morgana nav ģēnijs, tikai veikls amatnieks, un lielāko daļu filmas viņš nodarbojas ar sižeta ilustrāciju. Ilustrācijai, protams, nav ne vainas: abi nāves kandidāti, pirms atšauj pleznas, ar Koula miljonu palīdzību (jo nēģeru automehāniķim jau šādas naudas nevar būt) īsteno Kārtera&Koula izklaides programmu, ko abi nosauc par pirmsnāves prieku plānu. Nost ar onkoloģiju, nost ar ģimeni, davai, atrausimies pa kruto!Protams, var strīdēties, vai eksotisku mauķeļu apciemošana/pirkšana, ekskursijas uz Tādž Mahalu, Honkongu, franču Rivjēru un Tibetu, kā arī lēcieni ar izpletņiem, pārāk aizdomīgi neatgādina Discovery kanāla raidījumu sēriju Food and living izlepušiem miljonāriem nāviniekiem. Un vai vispār šāda izklaides izlase nav šķērmi virspusīga pat vidusskolu beigušajiem, par indivīdiem ar augstākām intelektuālām prasībām pat neiepīkstoties. Bet Reineram ar scenāristiem šādas domas prātā neienāk, un arī tas liek šaubīties, vai režisora nodoms patiesībā nav bijis studijas komerciāla apmierināšana, spēlējot uz mazprasīgu pensionāru dzīves vēlmju mietpilsonisko gaumi. Reiners, kā jau centīgs amatnieks, burtiski ar zīmulīti svītro nāves listē iekļautās izklaides punktu pa punktam, un drīz jau kļūst garlaicīgi lūkoties, kā Nikolsons Frīmena priekšā ķēmojas un iztaisās par tādu kā pulciņa vadītāju, kas sev līdzi paķēris padrūmu filosofu un par visu vari provē to iepriecināt.Nu, labi, būsim iecietīgi un pat nesāksim pārmest Reineram, ka visa filmas ideja aizdomīgi atgādina vācu hitu Klauvējot pie paradīzes durvīm (tikai ar ļoti būtisku atšķirību, ka mirēji tajā bija divi jauni puiši, taču līdz tam, ka Holivudā ļautu nomirt uzreiz divām jaunzvaigznēm, teiksim, Bredam Pitam ar Kristjenu Beilu, vēl tāls ceļš ejams!).Iespundēt palātā!Būtu Reiners ģēnijs, viņš tā arī paliktu pie vienkāršas drāmas un atstātu Nikolsonu ar Frīmenu iespundētus slimnīcas vēžinieku palātā, lai viens pēc ķīmijterapijas cītīgi vemj klozetpodā un kā donkihots cīnās ar asinsskalošanas sistēmas statīvu, kamēr otrs gultā gārgdams citē Kafku. Tad būtu īsts kino, kāds, nešaubos ne mirkli, ir pa spēkam Nikolsonam ar Frīmenu. Filmas sākums, kad Frīmena un Nikolsona sociāli nevienlīdzīgie varoņi apmainās ar iznīcinošām replikām un Džeks ar pliki noskūtu pauri lūr kā vilkatis no spilvenapakšas, pat dod šādas cerības. Viens gan — filmas beigās šā kā tā būs jābimbā. Kā Pavlova suņiem uz "spuldzīti", jo skaidrs, ka vērot divus ģeniālus komediantus koka mētelīšos nav tas smieklīgākais skats. Bet tu vienalga jūties piečakarēts — jo mirt taču vajag ar prieku, veselu pusotru stundu apgalvoja filma!