Sekss, narkotikas, vardarbība un Dievs — šīs ir č etras tēmas, par kurām vienmēr savās filmās runā Ābels Ferrara — režisors, kuru publiski uzskata par "personu ārpus likumiem", skandālists, (viņa pēcfilmēšanas orģijas ir tikpat slavenas kā starptautiski slavētās filmas), noņirgsies sejā un teiks: bet vai tad ir vēl kādas citas tēmas, kas tik dziļi skartu katru cilvēku?!
Sliktais leitnants, Blackout, Bēres, Ziemsvētki Ņujorkā, Atriebes eņģelis — Ferraras pazīstamākās filmas ir kā vīrusi, slimības, neērtas lietas un patiesības, par kuru eksistenci labāk ir neko nezināt, ja negribas pārlieku dziļi ieskatīties sevī — kā akacī.
Ferraras kinematogrāfs, kurā kritiķi saskata atsauces uz visdižāko — Pazolīni, Hičkoka, Antonioni, Bergmana, Godāra, Fasbindera —, kā arī turpat vienlaikus visdažādāko "zemo žanru" kinoprodukcijas ražotāju daiļdarbiem, grūti pakļaujas standarta klasifikācijai. Viņš var, ja grib, nofilmēt estētu gaumi uzbudinošu smalko aprindu pasaciņu, var — Dona Sīgela pretīgās zombijklasikas Ķermeņu iekarotāju atnākšana rimeiku. Var radīt vienu no atmaskojošākajām "slikto policistu filmām" pasaules kino vēsturē (Sliktais leitnants) un turpat nāvīgi politnekorekti nozvaigāties, safilmējot sarkasma pilnu komēdiju par kādas Ņujorkas vidusšķiras ģimenes slepeno rūpalu — narkotiku iepakošanu, kas ģimeņu pamiera laikā — Ziemsvētkos — sagādā visiem sižetā iesaistītajiem pamatīgas ķezas (Ziemsvētki Ņujorkā). Var uzkonstruēt virtuozu parafrāzi par Antonioni svingojošo Londonu sešdesmitajos gados un viņa klasisko filmu Blow Up, pārceļot galvenā varoņa "smadzeņu ieklemmēšanos" un apsēstību ar seksu, alkoholu utt. uz deviņdesmitajiem gadiem (Blackout). Var piedāvāt lomu šovbiznesa ikonām (Madonnai, Sindijai Loperei), dramatiskajiem aktieriem (Denisam Hoperam, Metjū Modīnam, Hārvijam Keitelam...), bet var filmēt "neoreālistiski", izmantojot anonīmu statistu, pat bomžu pakalpojumus.
Ferraras filmu finālā parasti mirst ja ne visi, tad galvenie varoņi, taču arī dzīvi palikušos nav par ko apskaust — dzīves haoss draud ar prāta zaudēšanu, ja ļauj vaļu jutekļiem, instinktiem un vēlmēm, kuras civilizētā pasaulē nemēdz skaļi apspriest.
Lai arī ne mazums cilvēku uzskata Ābela Ferraras kino par dezorientējošu un pat amorālu, Ferraram narkotikas ir dziļa dvēseles pārdzīvojuma metafora, sāpīga, neizturami mokoša, nevis ķīmiskas ķermeņa reakcijas, izmainītas apziņas spilgta vizualizācija — kā Kventinam Tarantīno, Denijam Boilam vai Gasam van Santam. Reizēm Ferrara narkotiskos kairinājumus provocējoši bīstami pielīdzina reliģiskajai ekstāzei (filmā Marija). Un, jā, šis neciešamais tips ir Kannu un Venēcijas festivālu regulārs viesis.
Un, lūk, komēdija — pavisam nevainīgi melna. Go Go Tales ir galvu reibinošs ekscentrisks stāsts, pēc žanra traģikomēdija, par noplukuša, taču lepna Ņujorkas pilsētas nomales striptīzbāra Paradīze darbinieku pūliņiem izkārpīties no "ekonomiskās krīzes" — bāru kā mušas apsēduši mafiozi kreditori, taču pametuši tūristi un citi ziņkārīgie pliko ciču kārumnieki. Tak īpašnieks ebrejs pieprasa četru mēnešu īres parādu. Japāņu ekskursanti priekšroku dod kaimiņos esošajam suši bāram Misters Krabis. Paradīzes administrators (Bobs Hoskinss) ir rupjš cūka, pavārs nojūdzies uz organisko (lasi — dārgo) pārtiku, bāra galvenais investors skaistumkopšanas salona īpašnieks (Metjū Modīns) grib bēgt, kaut arī Paradīzes dvēsele un radošais direktors ir viņa miesīgs brālis (Vilems Defo), bet galvenajai šova zvaigznei (Azia Ardžento) no mākslinieciskām pretenzijām aizbraucis jumts, tāpēc šai šķiet, ka eksotiski būs, ja viņa striptīzu dejos kopā ar asinskāru rotveileru. Toties Paradīzei ir noslēpums — Defo varonis slepeni vinnējis 18 miljonus loto spēlē. Bet neatceras, kur iegrūdis loterijas biļeti... Go Go Tales šarms slēpjas bēdīgi smieklīgajā filmas faktūrā, kas skatītāju ievelk šo provinciālo sapņotāju pasaulē, pat ja viņu "bizness" nav gluži tāds, ar kādu varētu dikti lepoties. Un beigas ir skumjas. Go Go Tales devīze — skatīties ieteicams, ar rokām aiztikt gan nevajag!