Kas kopīgs Džonijam Depam ar zaļu, "kreveļainu" bolaci ar iešķību kaklu, vārdā Rango? Animācijas filmas Rango veidotāji, vispirms jau režisors Gors Verbinskis, peļņas giganta Karību jūras pirāti "tēvs" un ģimenes filmu žanra speciālists, uzskata, ka kopīgā ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. Ne velti vismaz tikpat saistoši kā pati animācijas filma Rango ir tās aizkadra stāsti, par making off dēvētie videorullīši, kuros uzskatāmi parādīts, kā Džonijs Deps iejūtas ķirzaciņas ādā, proti, izspēlē Rango lomu, nevis tikai aizdod jau uzzīmētajam varonim savu balsi. Ja neticat uz vārda, pameklējiet, paskatieties, kā Deps - un ne viņš vienīgais! - izlēkā, izspēlē ķirzaciņas lomu
(http://www.imdb.com/video/imdb/vi2359925529/), acīmredzot inspirējot filmas veidotājus konkrētam animētam tēlam aizgūt konkrēta aktiera "īpatnības" - žestus, mīmiku, kustības… Taču šī nav tā atsaldēti spokainā datortehnoloģiju visspēcības demonstrācija, kādu savulaik piedāvāja, piemēram, Roberts Zemekis Ziemassvētku ekspresī/The Polar Express (2004), kurā Toma Henksa pazīstamie vaibsti tika pārvērsti stingā datorlellē. Brr…
Rango ir dzīvāks par dzīvu - vitāla personība pati par sevi, gluži tāpat kā Džonijs Deps, Rango esence. Mazliet sarežģītāka šī asociāciju spēle būs tajā gadījumā, ja filmu skatīsities latviskajā versijā. Latviešu Rango runās nevis Džonija Depa, bet gan Aināra Ančevska balsī. Un viss šis šarmantais pastāsts par to, kā režisors Gors Verbinskis nolēma pārvērst zaļā ķirzakā savu filmu Karību jūras pirāti megazvaigzni Džoniju Depu vairs nebūs tik tiešs un aktuāls.
Redzi tik, cik galvā
Te nu būsim nonākuši pie Rango globālā šarma un panākumu iemesliem. Šī filma ir perfekts postmodernās kultūras auglis Holivudas sniegumā - tas vienlaikus spējīgs emocionāli uzrunāt, komunicēt gan ar auditoriju, kas filmā saskatīs vien simpātisku izklaidi sev un savam bērnam, gan arī tos (vispirms jau kritiķus), kuri Rango skatās ar krampjainu sajūsmu. Jo, ak dies, cik daudz šajā filmā atsauču, citātu, reminiscenču un vispār tā dēvētās intertekstualitātes darbībā, kad filmas (kā teksta) jēdzieniskais piepildījums un blīvums ir atkarīgs no tā, kas konkrēta lasītāja galvā un kultūrpieredzē. Spējā ieraudzīt kontekstu.
Taču nebaidieties ne nieka, skatoties Rango - stāstu par zaļo ķirzaciņu, kura satiksmes negadījumā no sava sprosta nokļūst plašajā pasaulē, precīzāk, tuksnesī, un tur kļūst par mazas, problēmu nomocītas pilsētiņas šerifu, -, jums nav nemitīgi jāmēģina minēt rēbusu, no kurienes šim stāstam "aug kājas", - ietekmes un citātus. Ķirzaciņas - ar mēru gļēvuļa, ar mēru blefotāja - apbrīnojamais veiksmes stāsts, kļūstot par sausuma māktās vesternu pilsētiņas superšerifu un galu galā atbrīvojot mazo miestu no ļaundariem un draņķiem, ir dinamisks un atraktīvs. Tas priecē ar krāsu, zīmējuma un animācijas virtuozitāti. Turklāt filma (paldies par to!) ir veidota ierastajās divās dimensijās bez obligātajām nodevām tehnoloģiskajiem trīsdimensiju efektiem, kas pēdējā laikā kļuvuši par Holivudas slaucamo govi un pēdējo salmiņu cīņā pret virtuālo pirātismu (tā teikt, dimensijas nenokačāsi… Rango ar šīm "divām dimensijām" spēj panākt daudz vairāk nekā visas pērnā gada Holivudas 3D "multenes" kopā.
Cienot Depa daiļradi
Tomēr nedaudz par citātiem, kurus uzskaitot filmas laikā, pieļauju, es nodarīju pāri savai spējai vienkārši baudīt šo oriģinālo vesternu par kādas ķirzaciņas īsteno drošsirdību (lūk, pirmā atsauce uz brāļu Koenu aktuālo vesternu Īstenā drošsirdība). Filmas autori vispirms jau ar pamatīgu cieņu izturas pret Džonija Depa daiļradi, tālab uzskatāmi jūsu acu priekšā aizņirbēs atsauces uz viņa lomām un filmām, kas tapušas laikā, kad Depu neviens vēl nedēvēja par pasaules komerciālāko aktieri, - tātad tā dēvētajām art house filmām, kuru Depa karjerā ir lērums un visas labas. Piemēram, Bailes un ilgas Lasvegasā/Fear and Loathing in Las Vegas (1998; sk. ainu filmas sākumā, mašīnai braucot) un Mironis/Dead Man (1995; sk. ainu, kad Rango ierodas vesternu pilsētiņā, un maza pele viņu apsveic ar vārdiem - svešinieki pie mums nedzīvo ilgi!). Un tas ir tikai sākums, jo, izrādās, ļaudis, kas stāv aiz Rango, ir filmas Ķīniešu kvartāls/Chinatown (1974) pielūdzēji - šo 1974. gadā tapušo Romāna Polaņska filmu pērn kāda autoritatīva profesionāļu grupa pasludināja par XX gs. labāko filmu. Par to var diskutēt, taču fakts, ka stāsts par ļaundari, kurš atņēmis savai pilsētai ūdeni, - filmas Rango pamatintriga - ir aizgūts no Ķīniešu kvartāla, nav apstrīdams. Un tā tālāk, par vesterniem nemaz nesāksim runāt, to būs lērums. Par Rango kritiķiem nevaicājiet, viņi kļūst traki un sāk bārstīt senu un klasisku filmu nosaukumus. Priecājas muļķīši, ka šīs XX gs. kultūrvērtības ir zināmas ne tikai viņiem vien, bet, izrādās, arī komercholivudas profīšiem. Gudri zēni! Turklāt prot arī lieliski pelnīt.