Ar 27 gadus veco režisoru tiekamies studijā Rija, kur viņš strādā pie pilnmetrāžas animācijas filmas Zelta zirgs - tas ir Latvijas, Lietuvas, Luksemburgas un Dānijas kopražojums, kuru ieplānots nodot šī gada februārī. Kā animācijas režisors R. Kalnaellis debitējis 2009. gadā ar īsfilmu Kad āboli ripo, kas piedalījusies vairāk nekā 100 starptautiskos festivālos un ar kuru viņš izbraukājis puspasaules. Režisora otrā animācijas īsfilma Joka pēc alfabēts ir kļuvusi par interneta vietnes YouTube hitu, kas gada laikā skatīts vairāk nekā miljons reižu.
Kinocilvēku brokastis
Sarunā jaunais priekšsēdētājs akcentē vairākus savienības darba virzienus - viens no tiem ir skaidrot varas institūcijām kinematogrāfijas radošo kapacitāti un ekonomisko efektu, vēršot uzmanību uz to, ka nepieciešams finansējuma pieaugums nozarei un atbildīga rīcība attīstības virzienā. Runājot par 2014. gada budžetu, R. Kalnaellis akcentē, ka piešķirtās naudas joprojām ir par 50 procentiem mazāk nekā pirmskrīzes laikos (2008. gadā atbalsts ražošanai bija 2,94 miljoni, 2014. gadā - 1,48 miljoni latu), arī toreiz kinomeistari dzīvojuši "sakostiem zobiem". Viņš uzskata, ka valsts pieejamajai dotācijai vajadzētu būt vismaz septiņiem miljoniem latu gadā. "Mazās naudas dēļ ir ļoti neveselīga konkurence," min režisors. Viens no tādiem piemēriem, kas apstiprina šo patiesību, ir projekts Dvēseļu putenis, par kuru filmu veidotāju domas krasi atšķīrās.
Vieni šajā situācijā saredzēja negodīgumu pret citiem producentiem, bet otri - visi ceļi finansējuma iegūšanai ir labi, ja nevēlas būt atkarīgs no kinonozares pustukšā maciņa un stiept apjomīgus filmu projektus vairāku gadu garumā (plašāk - Lanas Kazlauskienes rakstā Ar filmas projektu pa sētas durvīm portālā www.diena.lv). Režisors pievienojas otrajiem un uzskata, ka esošajā valsts budžeta noteiktajā rāmī nav iespējama daudzveidība un līdz ar to arī attīstība.
Deķīša dalīšana
"Ejam visi uz Saeimu un piedāvājam nevis vienu projektu par diviem miljoniem, bet desmit par divdesmit," par kopēja redzējuma un atbildības nepieciešamību teic režisors. Līdz šim viss ir atdūries pret mūsu pieticību un deķīša vilkšanu katram uz savu pusi. Turklāt tas ļautu "tādiem smagsvariem kā Lailai Pakalniņai" necīnīties par Valsts kultūrkapitāla fonda "smieklīgi mazo" naudu, ko varētu atvēlēt jaunajiem. "Esošajā sistēmā jaunie netiek pamanīti," uzskata R. Kalnaellis, kurš pats kopumā iesniedzis 20 projektus, bet atbalstu saņēmis "tieši nevienam", tomēr ir neatlaidīgs un pārliecināts, ka naudu agrāk vai vēlāk dabūs. Kultūrkapitāla fondā pamatā "tiek dota nauda mācībām, bet netiek dota filmām un jaunradei", vērš uzmanību režisors, kurš studējis Tallinas Universitātē un Prāgas Kino un TV augstskolā.
Paralēli jaunievedumiem tiks turpināti iepriekš iesāktie projekti - Latvijas filmu reģionālās izplatīšanas programma Kino visiem un visur Latvijā un Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps, kas līdz šim norisinājies ik pēc diviem gadiem nelielā darbu skaita dēļ. "Tas nav pareizi," uzskata R. Kalnaellis un piebilst, "ja būs viena filma, rādīsim vienu". Viņš vēlas īstenot dzīvē to, ka Lielā Kristapa balvas ieguvējus izvēlas nevis mazskaitlīga žūrija, bet gan visi savienības biedri, kas saņem DVD ar iesniegtajiem darbiem, skatās, balso, jo "tad būs arī labāka izpratne par to, ko dara kolēģi".
Sistēmas sabrukums
Vēl viens darbības virziens - izveidot kinematogrāfistu arodbiedrību, lai aizstāvētu biedru intereses "pat tādās elementārās lietās kā darba stundas un atalgojums". R. Kalnaellis norāda, ka ir jānodrošina "sociālais spilvens", kas atbalstītu tās Latvijas izcilības, kurām patlaban nav vai netiek dota iespēja strādāt. Šajā sakarībā iezīmējas vēl viena lieta, ar ko būtu jānodarbojas savienībai. "Jācīnās par to, lai valsts par tevi neaizmirst," saka režisors - gan vecumdienās, gan arī tajā brīdī, kad Nacionālais kino centrs administrē valsts naudu. "Ir vajadzīgs uzrāviens," apņēmības pilns ir jaunais priekšsēdētājs un piebilst, ka līdz šim eksistējošais atbalsts ir bijis nepietiekams, lai mūsu valstī attīstītos kino industrija.
R. Kalnaellis norāda, ka viņu izbrīna fakts, ka pašreizējā situācijā Nacionālajam Kino centram atrodas nauda "servisa darbiem", un pat konkursi tiek sludināti steidzamības kārtā, bet neatrodas finansējums kopražojumiem, kas nes Latvijas vārdu plašā starptautiskā arēnā - viens no tādiem piemēriem ir filma Miglā, kas 2012. gadā iekļuva Kannu festivāla konkursā. Rezumējot R. Kalnaellis Latvijas filmu nozares sistēmu raksturo, izmantojot angļu vārdu salikumu System Failure/sistēmas sabrukums.