Zviedru režijas eksports Holivudā Mīkaels Hofstrems, kuram savos trilleros patīk ar pierēm saklapēt šķietami vēso britu Klaivu Ouenu ar maniakāli depresīvo histēriķi Vensānu Kaselu, lai abi foršie džeki pamatīgi sakašķējas viena nelaimīga sānsoļa dēļ (sk. 2005. gada filmu No sliedēm/Derailed), un likt ironiskajam intelektuālim Džonam Kjūsakam izlikties, ka viņš tic visādām paranormālām specefektu blēņām, kas notiek tieši viesnīcas numurā 1408 (tik oriģināls ir arī filmas nosaukums - 1408), nu ķēries pie visgarlaicīgākās un arī nepateicīgākās tēmas, kādu vien iespējams iedomāties Holivudā, - pie eksorcisma jeb sātana izdzīšanas. Garlaicīgas un nepateicīgas tāpēc, ka, grozies kā gribi, nav cilvēka spēkos pārspēt divus klasiskus kinovēstures šedevrus par šo pikanto subjektu - Viljama Frīdkina Sātana izdzinēju/Exorcist (1973) un Romāna Polaņska Rozmarijas bērnu/Rosmary"s Baby (1968). Tomēr šo divu iracionālās bailēs balstīto meistardarbu eksistenci Hofstrems izliekas nemanām, un, lūk, Holivudas produkts, vārdā Rituāls/The Rite, tiek nolikts jūsu acu priekšā.
Sātanizdzinēju centrs
Filmas sižeta shēma ir elementāri shematiska: pieņemot par patiesību tik apšaubāmu faktu, ka pasaulē sātana vai citādu nelabo apsēstu cilvēku ir kļuvis pārāk daudz, profesionālo sātanizdzinēju centrā Vatikānā ir nodibināti tādi kā īslaicīgi kursi "kā dažos mēnešos apgūt eksorcista amatu".
Šādā mācību kalvē Romā nonāk jauns amerikāņu garīdznieks un sastop savu galveno darbaudzinātāju - kā jūs domājat, kurš tas ir? Protams, cienījamais sers Entonijs Hopkinss, kurš uz vecumu jau nešķiro, vai kārtējā loma, kas viņa kalibra aktierim nākusi priekšā, ir leģendārajam cilvēkēdājam Hanibalam Lekteram līdzvērtīga (Lekters - ikonisks tēls no seriāla Jēru klusēšana par ekstrēmu kulināro estētu alias slepkavu maniaku) vai kāds priesteris - izcils sātana izdzinējs. Protams, faktā, ka Hopkinss vienlīdz izteiksmīgi prot griezt zobus gan kā kanibāls, gan kā Dieva kalps tēvs Lūkass, kurš tad arī ir tas Vatikāna galvenais eksorcists, - var saskatīt zināmu ironiju par aktiera amatu un sūtību. Ja grib.
Meistars Hopkinss amizējas
Taču filma no meistara Hopkinsa fiziskās klātbūtnes vien labāka nekļūst. Hopkinss tēlo summa summarum no visiem saviem antivaroņiem, un savā ziņā tas ir liels amizieris ar skatītāju - ideja, ka pats velna izdzinējs nemaz nav labāks par to nelabo, kuru viņš izdzen, nav zemē metama. No otras puses, propagandējot šaubas, vai mērķis vienmēr attaisno līdzekļus, ir jābūt īpaši piesardzīgiem. Nepietiek ar to, ka uz ekrāna ar garlaicīgu regularitāti tiek demonstrēta blonda eņģeļa bildīte un atkārtota frāze: "Savās ciešanās tu neesi viens uz pasaules." Arī ideja, ka sātana apsēsti pirmie kļūst tieši emocionāli nelaimīgi cilvēki, liekas kaut kāda aprobežota, vai.
Kaut arī filmā ir vēl dažas interesantas detaļas, piemēram, katoļiem ne sevišķi raksturīgs "kalvinisks" jeb lietišķs miers attieksmē pret mirušo ķermeņiem, kas skatītājus ar vājāku nervu sistēmu var šokēt, kā arī mazā domiņa, ka apsēstības sātans visdrīzāk piemeklē tos mācītājus, kas ticību aizstāj ar profesionālām iemaņām (nav taču noslēpums, ka daudziem reliģiskiem ganiem ticība ir tikai amata instruments jeb biznesa atribūts), - un filmā apsēsts kļūst tieši jaunais priesteris Maikls, nabadziņš, filmu no garlaicības tas neglābj. Kaut arī Maikls varēja kļūt par intriģējošāko filmas tēlu, jo viņš dziļi būtībā līdz šim bijis neticīgs skeptiķis. Puisis gan nav pie tā vainīgs - audzis apbedīšanas kantora īpašnieka ģimenē… Tas, kā nelabais tiek izdzīts no šamējā, te nav atklājams, lai jūs galīgi nezaudētu interesi. Bet brīdinu - brīnumus negaidiet.