Mūsdienu pasaulē pieaug apdraudētības sajūta - cilvēki baidās ne tikai no bīstamiem svešiniekiem vēlos vakaros uz ielas, bet, šķiet, itin no visa, sākot ar sadzīves tehniku (un tā vairs nav tikai anekdote: atveru ledusskapi, bet tur sēž… kaut kāds briesmonis), beidzot no paša mītnes zemes politiķu iracionālajām darbībām, kas aizvien vairāk nesakrīt ar viņu runātajiem vārdiem vai tik vilinošo un tik draudīgi neprognozējamo, nekontrolējamo, atsevišķa indivīda gribai sen vairs nepakļāvīgo virtuālo telpu.
Liekas, tieši šis visnotaļ nopietnais vadmotīvs vai pat filosofiskais "uzstādījums", ja runājam nopietni, iedvesmojis animācijas studijas Pixar kārtējā šedevra Rotaļlietu stāsta/Toy Story veidotājus ķerties pie darba ar iedvesmu un izdomu. Var tikai pabrīnīties, kā parasti nolemtajā Holivudas situācijā (tas ir nerakstīts likums, ka finansiāli un mākslinieciski veiksmīgu filmu turpinājumi nekad neizdodas tik labi kā "oriģināls" jeb pirmā sērija) Pixar atkal izdevies izgrozīties tā, ka rotaļlietu piedzīvojumi jau trešo reizi (pirmās divas multenes tapa 1995. un 2000. gadā) ir ne tikai aizrautīgi skatāmi, turklāt visās vecuma grupās, bet ir arī radīts pilnvērtīgs, jauns un oriģināls filmas stāsts. Šoreiz par puisēna Endija (nu jau koledžas puiša!) rotaļlietām, kas nokļuvušas nelaimē - pret savu gribu nonākušas īstā bērnudārzā (patiesības dēļ gan būtu jāsaka - riktīgākajā nezvēru dārzā!), kur pāraugušu mazuļu bars dara ar svešajām mantām - nu, to, ko jau dara visi cilvēki, kad sastopas ar nevienam nepiederošu lietu/mantu/priekšmetu utt.…
Lai glābtu savu dzīvību, Endija rotaļlietas ar drošsirdīgajiem līderiem Vudiju un Bazu priekšgalā metas bēgt. Viņiem pievienojas arī citi - jo laime dzīvot kolektīvā saimniecībā lepnajām personībām spēļmantām ir līdz ūkai.
Protams, kinomāniem netrūks daudzu asprātīgu atsauču uz kinoklasiku un vispār kultūras situāciju - nu kaut vai ieviešot jaunos tēlus Kenu un Bārbiju, kuri ar savām "dzimumu lomu" noskaidrošanas histērijām saprotošā auditorijā raisīs ne vienu vien ironisku smiekliņu par strupceļā iesprūdušo feminisma un mačisma cīņu, leģendāro spēļmantiņu Totoro vai - kas īpaši priecē - burvīgo "ļauno" lācēnu Loco, kurš ir tik skumjš, jo visiem vēlas atriebties par muļķīgiem pāridarījumiem, kas iecerēti kā joki. Rotaļlietu attiecības ar cilvēkiem, bērniem un arī citai ar citu nebūt nav tikai saulainas.
Pixar panākumu formula ir šķietami tik vienkārša: pirmkārt, filmai nepieciešams labs, apaļš stāsts ar pilnasinīgiem varoņu - cilvēku un rotaļlietu - raksturiem. Otrkārt, filmai jāpauž labestības ideja. Lūdzu, nevajag smieties. Vai jūs zināt daudz filmu, kurās šī nodrāztā labestība ir redzama kā godīga mākslinieku attieksme pret pasauli un tiek pausta no visas sirds? Es ne.
Treškārt, labiem darbiem vajadzīgā aktīvās dzīves pozīcijas paušana, kas pasaulē galu galā vairo uzticēšanos, ticību mīlestībai un drauga pleca sajūtai, iecietību, smaidus un līdzpārdzīvojuma asaras. Pixar šīs idejas izplatījis gan kosmiskā atkritumu robotiņa stāstā Vall*e, gan dulnā pārīša pensionāra un skauta attiecību piedzīvojumdrāmā Augšup/Up!, gan tagad jaunajos Rotaļlietu stāstos. Bet apdraudēti mēs esam tur, laukā, kad beidzas filmas seanss…