Uzkariet uz nagliņas!
Tomēr, dodoties uz Holivudas nebēdņu - pārīša Tarantīno-Rodrigess - mākslas un šoka terapijas projekta Grindhouse oriģinālajā versijā iecerēto pirmo daļu - Rodrigesa šausmeni Šausmu planēta/Planet Terror, kuru pie mums gan izrāda kā otro, nevajadzētu aizmirst atstāt zināmā intīmā vietā uz nagliņas pakārtus jūsu personīgos morālētiskos aizspriedumus par tēmu - vai visādu veidu vardarbības un briesmu atrādīšana uz kinoekrāna vairo cēlo un gaišo cilvēkos? (Pēc finansiālās neveiksmes ar Tarantīno un Rodrigesa dubultfilmu Eiropā komercriska mazināšanai pirmais šāviens publikā tomēr tika dots šajās teritorijās populārākajam delverim - onkulim Kventinam un viņa Nāves pierādījumam/Deathproof.) Ja filmas režisoru nomāktu cēli jautājumi, viņš nebūtu izvēlējies taisīt gabalu par zombijiem, kas atdzīvojušies ASV armijas neģēlīgo ķīmisko eksperimentu rezultātā, un par galveno pozitīvo varoni izstādījis ašu meiču, kuras kājas stumbenim (no pēdām līdz ciskai to nokoduši maitas zombiji vai varbūt lēdija netīšām uzkāpusi uz spridzekļa - izvēlieties, kurš locekļa amputēšanas iemesls jums sirdij tuvāks) protēzes vietā pieskrūvēts lielgabals. Reāls stroķis vai precīzāk - stroķu komplekts, ar kuru mamzele močī visus, kas neglīti paskatās uz viņu vai apdraud pašas vai viņas drauģeļu drošību.
Protams, var jau paņirgt, ka burvīgo bērnu filmu seriāla Spiegu bērni/Spy Kids I, II, III autoram un priekšzīmīgam ģimenes tēvam Rodrigesam ar galviņu kaut kas tomēr nav lāgā, ja jau savu māksliniecisko fantāziju viņš spējīgs izmantot striptīzmeičas Čerijas Dārlingas radīšanai, kura strādā bordelim līdzīgā krogā kaut kur dziļā Teksasā un reiz, kad šai Čerijai apnīk izklaidēt nosiekalojušos pervertus (lasi - vīriešus), viņa visus pasūta diriģēt un viena dodas Teksasas prēriju svelmainajā naktī.
Indīgas gāzītes
Tikmēr minētajā USA Army karabāzē notiek ķīmisko inžu noplūde, strauji izplatās vīruss DC2 (vēl viens vīruss šovasar pie tā agresijas vīrusa, kas plosās filmā 28 nedēļas vēlāk!), kas pārvērš cilvēkus dāsnām strutām sulojošos zombijos. Un, kā tādos gadījumos kino pieņemts, ar pretekļiem galā jātiek saujiņai pārgalvīgu drosminieku, proti, Čerijai (lieliskā Roza Makgovana, tā pati blondīnīte, kura kļuva par Kaskadiera Maika pirmo upuri Grindhouse II daļā - Tarantīno Nāves pierādījumā, tikai te viņa ir neatvairāma femme fatale), viņas bijušajam boifrendam - desperado/dziesminiekam klejotājam, vārdā Els Rejs (Fredijs Rodrigess, par kuru režisors zvēr, ka tas neesot radinieks), miesta šerifam (Maikls Bīns), pikanta skata dakterītei lesbietei, kurai kabatā allaž kaujas gatavībā vesela kaudze gigantisku spriču (Mārlija Šeltone), bārbekjū cepšanas speciālistam (Džefs Feihijs), mūžīgi čalojošām dvīnītēm - bērnu auklēm un tādā garā. Īsteni sociālie frīki cīnīsies ar gļotaino miroņu armiju. Tas laikam tāds humors.
Šņakt, un kāja nost!
Tālāk Čerijai nokož kāju, viņa fiksi piemontē asiņainajam stumbenim vispirms apses koka durkli, bet, apjēgusi, ka zombiji un vampīri nav sinonīms, ar striptīzdejotājas grāciju protezē sevi ar dažiem vareniem šaujamieročiem, kalašņikovu un ūzi ieskaitot, un nevilcinādamās dodas kaujā!
Līķu grēdas un sašķaidītu ķermeņu čupas te varēsit aplūkot ne pa jokam. Jo atšķirībā no kolēgas Tarantīno, kurš savu Nāves pierādījumu tomēr veidoja kā zināmu kinematogrāfiskās naivitātes apliecinājumu un homage/veltījumu savas jaunības dienu lētajiem trash bojevikiem un t.s. ekspluatācijas filmām (šai gadījumā ar kino ekspluatācijas upuriem domādams mačistisku attieksmi pret sievietēm), bet aizstilizējās līdz neslēptam feministiskam patosam, Rodrigesam ne prātā nenāk smalki postmoderni iztaisīties. (Galu galā tas prātvēders Tarantīno tikai koķetē, ka kaifo no lētām filmām, ja jau viņa elks ir Godārs un franču novue vague…) Taču Rodrigess izrādās vismaz godīgāks - ja jau taisīt šausmeni zombijfilmu, tad, davai, pilnos auļos un lopiskā nopietnībā, tas ir tā, kā kad visi šie militāristu radītie monstri zombiji patiešām grasītos mūs aprīt un vienīgais, kā ar tādiem cīnīties, - apslaktēt. Tak neies ar puspuvušiem sprāgoņām politiskās diskusijas par politkorektu uzvedību rīkot! Rodrigess gluži kā bērns priecājas, cik elegantu slaktiņu viņš prot sarīkot. Rodrigess ir izklaidējies uz nebēdu, jo, kaut vai salīdzinot ar viņa visai pieklājīgajiem kino šausmu darbiņiem - filmām Desperado, No rieta līdz ausmai/From Dusk Till Down un/vai Reiz Meksikā/Once Upon a Time in Mexico, šajā projektā režisors jebkuru pieklājību, labā-ļaunā, drīkst-nedrīkst, atļauts-neatļauts kritērijus vispār izliekas nezinām.
Kurp gāžamies?
Tāpēc pa ekrānu lido maiss ar vīriešu ģenitālijām, bērnu aukles ar cirvjiem azartiski skalda zombijus, ka šņakst vien, jeņķu karabāzes priekšnieks Brūss Villiss strauji pārklājas strutu pūšļiem, bet pirms nāves paspēj paziņot, ka viņš ir izvarojis un pēcāk nokāvis bin Ladenu, savukārt kā artists Tarantīno provē izvarot nabaga kroplīti Čeriju (filmas dialogs: bet viņai taču tikai viena kāja - a tā pat ir ērtāk!), un meiča invalīde tik šauj un šauj. Jums, visu šo asiņaini strutaino jezgu vērojot, atliek vai nu klusi lūgt Dievu, vēl klusāk gaudot un slēpties zem krēsla, vai tomēr mēģināt saprast, kas īsti ir redzamais uz ekrāna: joki vai šausmas? Un kur, pie velna, gāžas visa mūsu civilizācija, ja jau esam gatavi šādu kinoēsmu patērēt? Brīžam šķiet, ka ar savu melno humora izjūtu Rodrigess tomēr domā, ka īstie zombiji ir tie, kas skatās viņa filmas.