Sergejs Eizenšteins. Kino ģēnijs no Rīgas

"Sergejs Eizenšteins ir viena no gigantiskākajām kultūrpersonībām, kas dzimusi un izaugusi Rīgā. Un fakts, ka Rīgā joprojām nav konkrētas vietas, telpas/muzeja, kurā var iepazīties ar Eizenšteina darbiem un personības atspulgu, ir mūsu kolektīvi izniekotais kultūrpotenciāls," saka kinokritiķe Dita Rietuma, kas Kino muzejā gatavo izstādi par Eizenšteinu. "Sergejs Eizenšteins joprojām ir ģēnijs, kura montāžas teorijas, teorētiskie kultūrvēsturiskie sacerējumi un, protams, filmas, no kurām Bruņukuģis Potjomkins ir visu laiku labāko pasaules filmu simtnieka galvgalī, ir jēdzieni, kas runā paši par sevi. Ikoniskas XX gs. kultūrvēstures zīmes."Intelektuālā montāžaKā ne vienam vien kreisajam radikālim S.Eizenšteina (1898.gada 23.janvāris —1948.gada 11.februāris) izcelsme bija ļoti buržuāziska. Māte Jūlija Koņetska nāca no turīga krievu uzņēmēja ģimenes, bet tēvs bija pareizticībai pievērsies turīgs ebreju arhitekts, kas arī dēlu audzināja savā jaunajā ticībā. "Eizenšteina agrīnie bērnības iespaidi nebūt ne harmoniskajā abu vecāku laulībā, tīņu gadi un mācības — būtībā visa šī kaismīgi intelektuālā, multilingvistiskā jaunekļa personības tapšana notika Rīgā," skaidro Dita Rietuma. "No pilsētas, kurā Eizenšteins dzīvoja līdz 17 gadu vecumam, lai te vairs nekad neatgrieztos, viņam ir palikusi gan blīvā intelektuālā bagāža, gan spēja ironiski reflektēt par sava tēva, arhitekta Mihaila Eizenšteina, sacakotajiem namiem un XX gs. sākuma krieviski vācisko Rīgas vidi."No Rīgas Eizenšteinu ģimene pārcēlās uz Petrogradu, kur jauneklis izmācījās Civilinženieru institūtā. Pēc 1917.gada revolūcijas viņš nodienēja padomju armijā kā inženieris, bet pēc tam aizgāja strādāt uz avangardisko Maskavas Proletkulta 1.Strādnieku teātri par dekorāciju nodaļas vadītāju. Proletkulta direktors Vselovods Meierholds iepazīstināja viņu ar biomehānikas piegājienu aktiermākslā. Tā balstījās uz padomju fiziologa, Nobela prēmijas laureāta Ivana Pavlova nosacījuma refleksu mācību un noraidīja režijas guru Konstantīna Staņislavska naturālistiskās metodes. Tieši V.Meierholds iedvesmoja Eizenšteinu aizrauties ar auditorijas reakcijas manipulāciju.Kinematogrāfijai Eizenšteins pievērsās ideoloģiskas degsmes pilns. Savā esejā “Dialektisks piegājiens filmu formai” Eizenšteins atklāj, kā viņš izmanto šķiru cīņas analoģijas kinematogrāfijā. Piemēram, kadrs, kurā tiek apspiesta strādnieku sacelšanās, tiek "miksēts" ar kadru, kurā tiek kauti lopi. Kadru sintēze rada asociācijas par strādniekiem kā kaujamiem lopiem. Šo tehnisko inovāciju Eizenšteins nosauca par intelektuālo montāžu. Lai arī viņš vēlējās taisīt kino "vienkāršajam padomju cilvēkam", viņa intelektuālā montāža, ko raksturoja simboli un metaforas, nereti maksāja viņam auditoriju un izpelnījās arī slavinātās boļševiku varas nepatiku. S.Eizenšteins bija režisors tikai septiņām filmām, taču ar to pietika, lai kinematogrāfijā notiktu apvērsums: kino ar konkrētu tēlu palīdzību spēj paust abstraktas idejas.Lai arī Eizenšteins bija revolūcijas piekritējs, viņa komunisma redzējums neierakstījās boļševiku vīzijās. Eizenšteinam prātā bija utopija — jauna sabiedrība, kas pilnībā subsidētu māksliniekus un atbrīvotu viņus no producentu un budžetu nomācošās kontroles, ļaujot absolūtu brīvību radīšanai. Realitāte, protams, bija citāda.Holivudā nesaprasts1925.gadā pabeigtā filma “Bruņukuģis Potjomkins” tika tā slavēta, ka S.Eizenšteinam tika piedāvāts režisēt 1917.gada revolūcijas desmitgades filmas, un tapa “Oktobris: desmit dienas, kas satricināja pasauli” (1927). Taču viņa aizraušanās ar ekspresīviem kameras rakursiem, masu kustību un montāžu pamazām briedināja padomju cenzoru nelabvēlību. Viņš bija spiests publiski apsolīt, ka radīs kino, kas sekotu socreālisma doktrīnām. Režisora mēģinājums koriģēt formālistu tendences atspoguļojas filmā “Vecais un jaunais” (1929.), ko cenzori individuālistiskā sentimentālisma dēļ "nokāva" pilnīgi.Lai izbēgtu no drūmās vides PSRS, Eizenšteins 1928.gadā devās uz Eiropu "smelties pieredzi". Pāris gadus vēlāk nāca vilinošs piedāvājums strādāt Holivudā. 1930.gada maijā S.Eizenšteins ieradās Holivudā filmēt Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdiju”. Taču jau augustā Eizenšteins tika atbrīvots no šī pienākuma. Līdzīgi kā PSRS, arī ASV viņa mākslinieciskā brīvdomība bija nepieņemama, jo nelīmējās ar Holivudas fokusēto un komerciālo metodi. Tad viņu paglāba ne viens cits kā komēdiju zvaigzne Čārlijs Čaplins, kas saveda viņu ar kādu ASV finansistu, kurš piedāvāja Eizenšteinam uzņemt filmu Meksikā. Arī tās uzņemšana beidzās ar fiasko. Radās iespaids, ka režisoram trūkst skaidrības, ko viņš īsti vēlas. Viņš bija gatavs filmēt jebko, kas viņam raisīja personīgu interesi, iztika bez scenārija, turklāt atteicās no profesionālajiem aktieriem.Sistēmas samalts30.gadu sākumā nāca pavēle atgriezties PSRS, kur Eizenšteina ilgās prombūtnes dēļ Staļina rokaspuiši bija sākuši draudīgi īdēt. Atgriezies viņš radīja “Tērču pļavas”, ko padomju cenzori norakstīja — filma tika iznīcināta. Mēģinot pielāgoties, režisors uzfilmēja Aleksandru Ņevski, savu "Holivudas stila" eposu. Kā par to rakstīts Senseofcinema.com: "[šajā filmā] nav tās radošās montāžas, kas pirms tam dominēja viņa stilā, tēliem ir piešķirts pozējošs un statisks atainojums (netikums, kas liekšķerēm parādījās “Ivanā Bargajā”)." Turpretim Staļins dievināja šo filmu, kurā atainots, kā viens varonis izglābj Krievzemes tautu no teitoņu jūga. Te jābilst, ka Eizenšteina montāžas atklājumi un kadra uzbūves principi kalpojuši daudziem: gan Lenijai Rīfenštālei nacismu slavinošajā “Gribas triumfs”, gan arī neskaitāmiem citiem režisoriem — Alfrēdam Hičkokam, Fransuā Trifo, Frensisam Fordam Kopolam un Oliveram Stounam.30.gadu beigās Staļina represijas skāra arī kino vidi — Boriss Šumatskis, padomju kino dzīves vadītājs, 1938.gada sākumā tika arestēts un nošauts. Var tikai minēt, kādās noskaņās pēc šiem notikumiem dzīvoja Eizenšteins, kuru radoši apdzisušu un slimu nāve panāca 1948.gadā 50 gadu vecumā."Savā ziņā Eizenšteina traģiskā pieredze ir salīdzināma ar Gustava Kluča piedzīvoto — ģēnijs, kurš aizraujas ar proletāriskās revolūcijas ideāliem, radot totāli jaunu izteiksmes veidu," saka Dita Rietuma. "Jā, Eizenšteina gadījumā tā ir arī manipulācija ar kino laiku un telpu, un skatītāja nerviem. Ne velti komerciālais kinematogrāfs ir atšķēlis Eizenšteina ideoloģiju, izmantodams viņa atklātos formveides paņēmienus, vispirms jau intelektuālo un "atrakciju" montāžu. Ne velti viņam pēc “Bruņukuģa Potjomkina” tapšanas klanījās Holivuda, piedāvājot padomjzemes kinematogrāfistam darbu komerckino Mekā. Eizenšteins pieder pie tiem traģiskajiem gariem, kura ģenialitāti izmantoja sistēma, galu galā samaļot pašu ģēniju."