Šogad Prozas lasījumi ir atgriezušies pie klasikas: dalībniekus uzaicina organizatori - Latvijas Literatūras centrs. Prozas lasījumus pirms septiņpadsmit gadiem iedibināja rakstnieki Nora Ikstena, Pauls Bankovskis un tulkotāja Maima Grīnberga. Paralēli pasākumiem galvaspilsētā jau trešo gadu Prozas lasījumi notiks arī Ventspilī, otro gadu notiks arī Kurzemes prozas lasījumi.
Diena uz kopbildi un ievadvārdiem aicināja sešus rakstniekus, kuriem drīzumā iznāks romāni (7.XII plkst. 19 Drīzumā grāmata).
Māris Bērziņš. Sveiks Dzintar Mihail!
Romāna darbība norisinās vistuvākajā nākotnē Pārdaugavā. Kalēja Dzintara, viņa sievas Zelmas, meitas Maritas, mācekļa Mišas un citu varoņu dzīve neiztiek bez nopietniem konfliktiem, kardinālām pārmaiņām viņu likteņos un brīnumainiem notikumiem. Neatklājot stāsta notikumu gaitu, sižeta līniju var iepunktēt ar atsevišķām detaļām - smēde, Jēzus ciltskoki, zelta stienis, sapņi, vecmāmiņas piezīmes, latvieši un krievi, Damaskas tērauda duncis, dziesmas, metāla vārti, noslēpums, vējrādītājs, aizvainojums, izvairīšanās, melojošs klusums, kauns, vēzis, pēdējais piliens, infarkts, bēres, nespēks, vīzijas, stelles, attīrīšanās, dzija un audumi, izdziedināšana, dzeršana, iekāre, slepkavība, piedošana, debesu dāvanas. Autoraprāt, kāda no stāsta šķautnēm raksturojama ar romāna varones Zelmas vārdiem: "Cilvēks nemirst, lai būtu beigts", bet kādai citai vairāk atbilst Poruka dzejas rindas: "Es ticu, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk..."
Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis
Ideja par domājošu un runājošu namu, pasaules mikromodeli Pārdaugavas koka mājā, man "izskrēja cauri" pirms kādiem trim gadiem Zasulauka stacijā, gaidot sievu Karīnu, kura tolaik vēl strādāja Tukumā. Tā sagadījās, ka ap to pašu laiku - 2009. gada sākumu - Mākslas muzejā bija skatāma mākslinieces Intas Rukas fotogrāfiju izstāde Amālijas iela 5a. Un, lai arī kopš dzimšanas esmu pārdaugavietis, savu koka namu pirmoreiz ieraudzīju Intas Rukas bildēs. Vēlāk arī pie Māras dīķa, Zvanu, Bišu, Puķu un daudzās citās Āgenskalna ielās. Divus ar pusi gadus es esmu bijis kopā ar Koka nama ļaudīm, savu otro grāmatu, kas vienlaikus ir arī mana pirmā gargabala distance (pirmajā grāmatā Brīvība tīklos bija stāsti). Izrādās, visu šo laiku, kas bijis gan neticami interesants, gan nejēdzīgi nogurdinošs, jo grāmatai atvēlamais laiks parasti bija pirms un pēc pusnakts, es esmu centies «noķert aiz astes» tos cēloņus, kas veido labu un ļaunu cilvēkā un vēlāk ir vērojami jau kā neskaitāmu izvēļu sekas. Grāmatā būs redzams, cik esmu spējis satvert.
Nora Ikstena. Dievmātes draudzene
Grāmata Dievmātes draudzene (Gvtismshoblis dobilo) 2013. gada septembrī bilingvālā izdevumā latviešu un gruzīnu valodā iznāks septembrī. Par to, kā pieņemt citādo, bet palikt ar kājām dzimtās valodas medū. «Mums, joprojām slēptiem viensētniekiem, noslēgtajiem baltiešiem, te atveras sirds slūžas. Pati sevi arī ne reizi vien esmu pieķērusi pie domas, ka te, Dievmātes draudzenes klēpī, man jādomā skaidrāk un īstāk. Jādomā neikdienišķāk, mēģinot citādo pieņemt par savējo un savējam piešķirt citādā vaibstus. Jādomā līdzi, ko domā sveši ļaudis, jāizlaužas no dzimtenes vēlējuma - šo domāja, to domāja, sveši ļaudis daudz domāja, ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā. Man šķiet, šī līdzi domāšana pamazām norūda manu vērtību sajūtu. Jā, tie paši patiesības meklējumi. Man tie iekrituši te. Kā spēcīga literatūras sakritība man par to atgādina Bertolda Brehta izcilā luga Kaukāza krīta aplis, kuru viņš uzrakstīja 1944. gadā, būdams Amerikā. Kāpēc tālajā Amerikā savu slaveno patiesības krīta apli Brehts izlēma novilkt tieši Gruzijas teritorijā?
Aivars Eipurs. Minimas jeb Zemestrīce zābakā
Ironija un tās nokrāsas ir īsprozas grāmatas Minimas jeb Zemestrīce zābakā vienojošais elements. Jo minimas savā starpā saturiski stipri atšķiras pat vienas lappuses ietvaros. Nereti tieši ironija ir tas, kas, cita starpā, palīdz noturēt īsos vēstījumus mazu mākslas darbu līmenī, neļaujot tiem pārvērsties par tipiskām anekdotēm vai, gluži otrādi, patētiskām žēlabām par Latvijas valsti. Pārsteidz strauja pāreja no vienas minimas pie otras un satikšanās gan ar autora pārdomām, izdomu vai sapni, gan ar reālo dzīvi, kuru pavada sauklis "Neņem sevi tik nopietni!". Turpinās pirmās grāmatas Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008) pārsteigumi. Tieši daudzveidība, kas atšķir no citu salīdzinoši viendabīgākas īsprozas, ļauj autoram pielāgot literatūrā paša ieviestu nosaukumu "minimas". To radījis kā pretstatu vēl īsākajām Larošfuko Maksimām (1665) - nopietnām morālām pārdomām par cilvēka dabu. Nosaukumu "minimas" pēc tam atradis tikai kāda spāņu grafiķa darbos.
Ilze Jansone. Umurkumurs jeb Ardievas feminismam
Krājumā Umurkumurs jeb Ardievas feminismam apkopoti astoņi stāsti, kas tapuši laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam. Daļa no tiem izskanējuši lasījumos dažādos literāros pasākumos, savukārt divi publicēti literāros žurnālos. Katrā stāstā it kā turpinās manā otrajā romānā Insomnia (Dienas grāmata, 2010)aizsāktā cilvēka iekšējā «es» analīze, pieskaroties jautājumam par to, kādos virzienos un kādā veidā cilvēkam iespējams augt vai, tieši otrādi, degradēties, saskaroties ar robežsituācijām. Feminisms, kā zināms, ir ideju vēstures diktēta politiska kustība, kas aktīvi cīnās par apspiesto grupu tiesībām. Savukārt ardievas feminismam saskaņā ar manu nolūku krājumā izkristalizējas divos veidos - pirmkārt, indivīds, kas ne par ko necīnās un īstenībā arī ne par ko (atskaitot sevi) vairs neinteresējas. Otrkārt, tāda cīņa kā feminisms faktiski ir bezjēdzīga, ciktāl tā ir ideoloģiska - līdz ar to ardievoties nozīmē atteikties no jebkādas ideoloģijas un koncentrēties uz indivīdu kā "personiski eksistenciālu", nevis sociālu vienību.
Jānis Joņevs. Jelgava 94
Es vēlējos uzrakstīt par cilvēkiem, kas nesapņo par skaistām lietām un veiksmīgu dzīvi, nevēlas samierināties un pielāgoties, bet par visu pasmejas. Mēs visi to piedzīvojām pusaudža vecumā, kad bijām ļoti depresīvi un - ļoti jautri pavadījām laiku. Visizteiktāk tie, kas pievienojās kādai subkultūrai. Par viņiem es arī uzrakstīju - par tā sauktajiem metālistiem. Jauniešiem, kas klausījās šokējošu mūziku un vēlējās būt nepareizi. Par darbības laiku es izvēlējos šīs subkultūras uzplaukuma posmu - XX gadsimta 90. gadu vidu, kas tagad kļuvis par tādu kā aizmirstu, mītisku sapņu laiku. Toreiz nekā nebija, un nekas arī nebija aizliegts. Romāna darbība notiek ne tikai Jelgavā un ne tikai 1994. gadā. Bet tur viss sākās. Notikumi un pārdzīvojumi, domājams, būs saprotami arī tiem, kuri nekad neko smagāku nav klausījušies, bet vienkārši bijuši jauni. Viss grāmatā rakstītais ir patiesība.