Vai jūs kaut kas vēl spēj pārsteigt? Ja pēc pārdomu mirkļa drīzāk gribēsiet atbildēt noliedzoši, ir jāauj kājas un jādodas uz kino Rīga skatīties zviedru filmu Skaņu troksnis.
Ticiet man, tā ir filma, kas spēj uzbukņīt gan rezignācijas, gan dzīves, gan arī Holivudas ikdienišķās šļuras piebeigtos. Jāatzīstas, par režisoru duetu - debitantiem Ūlu Simonsonu un Johannesu Stjerni Nilsonu - no Zviedrijas nebiju dzirdējusi, kaut, izrādās, Skaņu troksnim ir pieklājīga ārvalstu festivālu pieredze. Taču die's ar visiem aizrobežu panākumiem - filmā ir tik daudz svaiguma, jauneklīga azarta un asprātīgas šķietami nesavienojumu elementu harmonijas, ka tā momentāni spēj padarīt par šā zviedru dueta pielūdzējiem. Par ko ir stāsts? Par mākslas terorismu un mākslas uztveri. Turklāt tas ir kriminālstāsts. Muzikāls un stompisks (atvasināts no «sadzīves mūzikas» radītāju - grupas Stomp - nosaukuma).
Filmas šķietami opozicionāro varoņu komandu veido policists, vārdā Amadejs, kurš nāk no izcilu mūziķu dinastijas, taču ir baltais zvirbulis tajā. Par spīti savam cēlajam vārdam, viņš ir totāli nemuzikāls un atšķirībā no brāļa - pasaulslavena diriģenta - ir spiests strādāt nevis skaņu un gara pasaulē, bet gan visprozaiskākajā darbā - policijā. Amadeja antiterorisma vienības vadītāja amats viņa elitāro muzikālo radu saimē neizraisa īpašu cieņu. Amadeja opozicionāri ir kāda «teroristu grupa», kas izvērš destruktīvu darbību pilsētā, terorizējot ar skaņu, mūziku, kas dzimst no sadzīves trokšņiem. Viņi - šie skaņu teroristi - soli pa solim izpilda plānu - skaņdarbu hepeningu, ko sacerējis komponists avangardists ar draudzenes, arīdzan fanātiskas mūziķes, atbalstu.
Mūziķu teroristu darbība ir kā aizgūta no krimināldrāmām - tām, kurās rafinēti maniaki atstāj policijai nevilšas norādes par saviem turpmākajiem noziegumiem, izaicinot uz kaķa un peles spēli. Kaut kas līdzīgs notiek arī šajā paradoksu pilnajā, asprātīgajā filmā, kurā nemuzikālais policists Amadejs izmeklē skaņu teroristu noziegumus. Pirmais no tiem - uzbrukums medicīnas sistēmai, precīzāk, kādam pacientam un TV zvaigznim, - absurdā un virtuozitātē apstulbina gan Amadeju, gan skatītāju. Mūziķi dakteru kostīmos operāciju zālē uz TV stāra rumpja izpilda skaņdarbu, kurā vienotā ritmā saslēdzas gan medicīniskās aparatūras radīti trokšņi, gan pliķi un plaukšķi pa korpulentā kunga rumpi, gan arī pa skābekļa baloniem. Šim uz neprāta, mākslinieciska hepeninga un nozieguma robežas balansējošajam skaņu teroristu izlēcienam seko vairāki «terorisma akti», uzbrukums bankai, uzbrukums klasiskajai mūzikai un elektrībai. («Skaņdarba», ko terorismā pārvērš mūziķi, daļu nosaukumi: Doctor, Doctor, Gimme Gas (In My Ass), Money 4 U, Honey, Fuck The Music Kill! Kill! un Electric Love.)
Amadejs, kuslais un mūzikas kurlais policists, dzen viņiem pēdas, izmantojot tās zināšanas, kas viņam pielipušas, augot mūziķu ģimenē. Filma piedāvā vairākus potenciālās uztveres slāņus - tā būs noderīga gan kā ļoti smieklīga un absurda komēdija par zviedru dīvaiņiem ar elegantiem «stompiskiem» elementiem, gan kā intelektuāli rafinēts vēstījums par mākslas vietu un funkcijām, rosinot meklēt atbildi uz jautājumu - kas ir/nav māksla. Vai filmas varoņu - zviedru perkusionistu, mūziķu - eskapādes ir mākslas akti, hepeningi, mākslinieciskās brīvības realizācija vai huligānisms un terorisms, kas apdraud sabiedrības stabilitāti un normas? (Šo mūziķu vietā taču var būt jebkurš cits «aptaurēts» mākslas fanātiķis, kurš apdraud sabiedrības komfortu ar saviem mākslinieciskajiem meklējumiem - tikai jautājums, cik tie ir ekstraverti, cik agresīvi...) Tas, ka filmas autori provocē meklēt atbildes uz šo jautājumu, liecina, ka viņiem ir pietiekami daudz humora izjūtas un paškritikas, kā arī nevainojama stila izjūta - tradicionāla kriminālgabala sižeta peripetijas «apprecināt» ar avangardisku hepeningu - cepuri nost zviedru puišu priekšā! Vārdu sakot, jāredz un jādzird.