Stāstiņš (sižets), ko piedāvā filmas Slepkava manī režisors, ir šausminošs un līdz mielēm stindzinošs - reiz Teksasā dzīvoja kāds policists, jauns, veiksmīgs, perspektīvs un laimīgi saderināts ar skaistuli Eimiju (Keita Hadsone) no pilsētas "smalko aprindu" gala. Viss viņa dzīvē ir vienkārši lieliski, līdz dienesta pienākumi Lū saved kopā ar valdzinošu daiļavu - pērkamo meiču Džoisu (Džesika Alba), kuras pievilcība pamodina mūsu varonī Lū Fordā (Keisijs Afleks) zvēru...
Skandaloza vēsture
Filmai Slepkava manī ir skandaloza vēsture, pirmizrādi tā piedzīvoja 2010. gada sākumā Sandānsas festivālā ASV. Eiropas pirmizrāde - Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā, kur filma izraisīja teju "zvērīgu reakciju", gluži tāpat kā pirms tam ASV. "Profesionālo skatītāju" - kritiķu, žurnālistu - naids pret cienījamā britu režisora, vairākkārtēja Berlīnes kinofestivāla laureāta filmu Slepkava manī bija vismaz tikpat kaismīgs un neremdināms, cik liels ir filmas galvenā varoņa Lū Forda niknums pret savām sievietēm. (Tās trauslais, inteliģentais šerifa vietnieks Lū filmā šķaida ar sadista baudu, režisors Vinterbotoms visas šīs norises iemūžinājis filmlentē ar patologanatoma precizitāti.)
Kamdēļ tādas kaislības? Par filmas varoņa psihes īpatnībām visdrīzāk jāvaicā par filmas pamatu ņemtā provocējošā literārā darbā autoram Džimam Tompsonam, kurš romānu Slepkava manī/Killer Inside Me sacerējis 1952. gadā, - to dēvē par vienu no izaicinošākajiem kriminālromāniem žanra vēsturē. Starp citu, bēdīgi slavenais latviešu režisors Jānis Nords, kurš tikko izcēlies starptautiskajā arēnā ar bēguļošanu no dārgiem britu krogiem, arīdzan iecerējis ekranizēt šī paša rakstnieka stāstu Mežonīgā nakts (sadarbībā ar studiju Tanka, kas patlaban sekmīgi piedāvā filmu Seržanta Lapiņa atgriešanās). Lūk, kādas smalkās saites!
Tompsona interese par baisākajiem cilvēka psihes noslēpumiem, neprognozējamu instinktu un vardarbības triumfu acīmredzot interesē režisorus kā dāsns materiāls "stilistiskajām rotaļām". Tieši tā, - filma Slepkava manī vizuāli ir ārkārtīgi skaista - stilizētie dāmu tērpi Diora New Look noskaņās (Francijas glamūrs piemeklējis arī XX gs. 50. gadu Teksasu), vide, interjeri, krāsu nianses filmā ir nostrādātas ar nevainojamu precizitāti. Neraugoties uz vēsturiskās stilizācijas smalkumu - 50. gadi -, filmā tomēr panākta arī tā nosacītā distance, kas mudina filmas norises neuzskatīt par mēģinājumu veidot reālistisku pastāstu, bet gan drīzāk sirreāli baisu un izsmalcinātu "vīziju" par vardarbības grimasēm - par vīrieti, kurš ienīst sievietes. Šis vīrietis nenoliedzami ir Keisija Afleka spēlētais ciniski vēsais varmāka policists Lū.
Intensīvi un labi
Taču, ja atgriežamies jau pie pieminētās filmas skandalozās slavas un "izgāšanās Berlīnē", jāķeras pie paša režisora Maikla Vinterbotoma personības. Ko tik šis starptautiskas slavas lutinātais britu autors nav filmējis (un dara to viņš ārkārtīgi intensīvi, veidojot pat vairākas filmas gadā) - gan veltījumu muzikālajai Liverpūlei (24 Hour Party People), gan erotiskus eksperimentus (9 songs), gan politiskus atmaskojumus (The Road to Guantanamo), gan politisku drāmu ar pašu Andželīnu Džoliju (A Mighty Heart) u. c. Viņa uzmanības lokā nereti ir politiskās aktualitātes un prasme tās padarīt par materiālu spilgtām, kaismīgām filmām... Par to arī Vinterbotomu mīl pasaules vispolitkorektākajā festivālā Berlīnē. Un, pēkšņi, še tev - Vinterbotoms nošokē ar brutālu vardarbību, filmu par maniaku šerifu, kas savas mīļotās, maigi sakot, nežēlo. Lai nu kā, bet rīkot Slepkavas manī Eiropas pirmizrādi Berlīnes festivālā bija milzīga kļūda - sliktā publicitāte un sašutums - nu kā tā var, nu kā tā var - aizēnoja filmas nenoliedzamās kvalitātes. Jāatzīst, lai līdz tām aizraktos un izprastu Vinterbotoma asiņainās spēlītes adekvāti, ar pāris lekcijām par Amerikas 40.-50. gadu kino vēsturi, kas nenoliedzami rezonē šajā filmā, nepietiks. Vienīgā izeja - uz filmas norisēm skatīties tikpat atsvešināti un ciniski kā Keisija Afleka Lū Rīds, no visas šīs brutālās padarīšanas mēģinot izlobīt to vārgo racionālo graudu, kālab šis stāsts. Vai tiešām tikai un vienīgi barjeru paplašināšanas, skatītāja šausmināšanas un trillera žanra izkopšanas vārdā?