Tik tiešām agrīnās Stellinga filma "Pārmijnieks" (1986) un "Iluzionists" (1984) apbūra daudzus. Vizuāli skaistās, izsmalcinātās filmas, kas pasauli skatīja kā mistisku, romantisku tēlu kopumu, daudziem, "kuriem pāri trīsdesmit", ir ierakstītas to jaunības atklāsmju vidū, kuru vārds ir "izcils kino".
Šīs nedēļas
nogalē Joss Stellings jau atkal būs Rīgas viesis un piedāvās savu
jaunāko filmu "Duška", kas varētu šķist īpaša ne tikai filmas krieviskā
kolorīta (tā ir kopprodukcija ar Krieviju), bet arī filmas galvenā
varoņa Boba profesijas — kinokritiķis — dēļ. Tas ir stāsts par
nīderlandiešu kritiķi Bobu, kurš dienām ilgi sēž mazā kinoteātrītī,
sacer savu ģeniālo scenāriju un tvīkst jaunas meičas — kinoteātra
kasierītes — klātbūtnē, un viņa nejaušo paziņu Dušku.
Šīs
dīvainis ausainē Duška nezin no kurienes, precīzāk, Krievijas dzīlēm,
uzkrīt uz galvas Bobam visnepiemērotākā mirklī, lencot jaunu, skaistu
sievieti — to pašu kasierīti, kura varētu būt pat ne viņa meita, bet
mazmeita. Duška, kuram piemīt krievu zvaigznes Sergeja Makovecka
stūraini omulīgā faktūra, rij cepumus, nesātīgi ber kafijā cukuru un
prom netaisās, bet jaunā meitene gan. Ko Bobs? Neko, mulst, cer, dzīvo
kopā ar Dušku, mēģinot saprast, ko viņš nesaprotamā mēlē vēstī, un galu
galā kā intīmu atklāsmi jaunajai meitenei, kura tomēr ir atgriezusies
un jau ieritinājusies Boba gultā, izstāsta savu iepazīšanās stāstu ar
Dušku. Nekā intīma! Tikai klaja slāvu eksotika, pompozā un provinciālā
«festivālu festivālu festivālā», kur skraidelē blondīnes ar milzu
krūtīm, tauta cīnās ap bufetes galdiem un procesu vada cilvēciņš, kurā
krievu kinofestivālu kultūras pazinēji saskatīs slavena festivālu
organizētāja pazīmes. Vārdu sakot, kā dzīvē redzēts!
Tiem,
kuri skatīsies "Dušku" un mēģinās to salīmēt ar savām jaunības atmiņām
par poētisko, trauslo un daudznozīmīgo Stellingu, var rasties
jautājumi: kālab viņa vispārinājuma pasaulē ir iebrāzusies parodija un
kičs, kālab, mēģinot vēstīt par cilvēku — kritiķi Bobu, kurš dzīvo līdz
ausīm kino, viņš tomēr savas filmas tēlainību veido visai atturīgi,
brīžam — tieši pretēji — iegāžas pamatīgā bezgaumībā un eklektikā?
Tiem, kuri ir redzējuši Josu Stellingu vaigā, var pārdomāt, kālab
filmas galvenais varonis (aktieris Ž.Berfūts) ir tik pārsteidzoši
līdzīgs pašam režisoram, un minēt, vai filmā ir paša Stellinga
autobiogrāfiskās pieredzes atblāzma?