Mākslīgais Brūss Viliss pārnāk mājās no darba (viņš ir izmeklētājs), it kā vērīgi apskatās, vai ar īsto Brūsu Vilisu - tātad savu saimnieku - viss ir kārtībā, un iekar sevi - mulāžu - tādā kā drēbju skapī - konteinerā - atpūsties. Īstais Brūss Viliss gadiem ilgi nav izgājis "dzīvē", to viņa vietā darījusi šī blondā mulāža, gadiem ilgi krēslā rezignēti sēdošais īstais Brūss Viliss nav arī ticies ar savu īsto sievu - Rozamundes Paikas atveidā.
Miljoniem surogātu
Pasaulē reāli darbojas miljoniem surogātu, kamēr to saimnieki sēž, precīzāk, nīkst, drošībā - tipa, mājās. Ar t.s. realitāti viņiem notiek kontakts caur kloniem - biorobotiem/ideālajām kopijām. Teikt, ka droša dzīve "kapsulā" būtu ļoti aizraujoša, nozīmētu nepateikt neko (es personīgi brīnos, kā tie dzīvie cilvēki no šādas labprātīgas pašizolācijas vēl nav kolektīvi sajukuši prātā).
Taču, kā jau gaidīts, lai filma varētu notikt, ir nepieciešams ārkārtējs gadījums. Proti, Vilisa klons kārtējā izsaukumā konstatē, ka ne tikai diviem nogalinātajiem robotiem ir izdedzinātas acis, bet arī to dabiskajiem īpašniekiem - cilvēkiem. Acis cilvēkiem un acis/kameras kloniem - tā arī ir reālā cilvēku saite ar "ārpasauli", tas ir, pasauli cilvēki redz tādu, kādu to redz saimniekiem līdzīgie roboti kalpi. Brūss reālais saprot, ka lietas jaunajā pasaulē ir galīgā dimbā - ikvienu biorobotu vēl viegli varēja utilizēt vai izremontēt, bet, skaidra lieta, ka tik elementāri to nevar izdarīt ar galīgi beigtu cilvēku.
Oi, un atkal Brūss Viliss ceļas pilnā augumā, lai kopā ar savu stilīgo (blonds un ideāli gluds, pieklājīgi manierīgs brūsorobotiņš - tas pat ir asprātīgi) klonu kārtējo reizi glābtu pasauli. Jautājums, un, jāatzīst, diezgan viltīgs, ir - kuru no pasaulēm? Jo eksistē taču divas: reālā un virtuālā, un bieži vien tās ir neiespējami atšķirt. Uz šīs fiškas tad arī turas filmas intriga. Jo tu nekad nevari zināt un/vai būt drošs, ar ko tev darīšana - ar cilvēkiem vai kloniem/biorobotiem...
Virtuālā realitāte
Sintētiski visu dzimumu skaistuļi un priekšlaicīgi novecojuši bērni, kuru dzimums nav nosakāms, bioroboti, kuriem vispār nav dzimuma, bet kuri izpilda savu saimnieku seksuālās iegribas, atbaidoši dzīvie ķermeņi, kuri maskējas elegantās čaulās, - jā, šī virtuālā pasaule, kas filmā padarīta par realitāti, tikai pirmajā mirklī šķiet amizanta - kā jau "lieta", kas uz dzīvi un mani konkrēti neattiecas. Bet tad padomā drusku un saproti - kā tad neattiecas! Attiecas, un vistiešākajā veidā, - jau sen. Kaut vai primitīvākie piemēri - virtuālo komentāru vai blind date (aklo randiņu) pasaule, kas Latvijai nav gājusi secen.
Aiz anonīmajiem nikiem (ķermeniskajām čaulām) taču var slēpties velns viņu zina kas. Iepazīšanās portālā tu vari mēnešiem ilgi čatot vai darīt vēl ko pikantāku, jo nezini, ka tavs "kontakta" partneris ir, piemēram, paša tēvs/māte vai kāds krimināli vajājams pedofils... Un tie vēl nav trakākie piemēri.
Vergu daba
Džonatana Mostova filmas bāze ir lieliskā ideja, ka visi "mēs" jau sen dzīvojam virtuālās realitātes verdzībā, kaut gan paši negribam atzīt šo faktu. Tomēr trešā Terminatora režisoram var un vajag pārmest "paviršību vulgaris" tāpēc, ka viņam bijis slinkums izlabot elementāras loģikas kļūdas - nu, pat bērns taču uzdos jautājumu: par kādu naudu pasaulē visi (!) cilvēki ir tikuši pie šīm elegantajām biorobotmašīnām? (Teiksim, kādas Latvijas valsts nabadzīgie proletārieši.) Kur palikusi noziedzība un bezdarbs - kā šie sociālie ļaunumi ir iznīcināti šajā ideālajā jaunajā pasaulē? Vai biorobotu tehnoloģiskā konstruēšana (jāatzīst, robotu dzīvību uzturošo akumulatoru skaņa jums ilgi skanēs ausīs - tā ir izgudrota perfekti iespaidīga, kā kaut kas ļoti "dzīvs", bet pretīgs) drusku par daudz neatgādina pie mums īsti nenovērtētajā TV seriālā Nip/Tuck demonstrētos plastiskās ķirurģijas brīnumus? (No otras puses, varbūt tas ir pirmais apliecinājums, ka daudzi bioroboti jau atrodas starp mums?)
Visādā ziņā Surogāti liek aizdomāties par šo un to no aktuālās dzīves: ja jau (sveiciens Matrix) ir iespējams, īpaši perversā veidā nogalinot virtuālo dubultnieku, tikt klāt tā saimniekam un to "atmaskot" (simboliski nogalināt), varbūt nemaz nav tik traki? Piemēram, pēc IP adreses atšifrējot, kas slēpjas, nu, es nezinu, piemēram, aiz nikiem "zvirbulēns", "PILNAI LAIMEI" vai "Milda", un regulāri piedraņķē Latvijas daudzos interneta portālus? No otras puses, kā arī lieliski parāda filma Surogāti, ar virtuāliem ļaundariem ir kā ar Nemirstīgo Kaščeju - nocērt vienu galvu, acumirklī uzaug otra... Niku - identitāšu - maiņu nespēj apkarot pat Brūss Viliss. Īstais.
Tā ka priecājieties - mēs sen esam apmaldījušies virtuālajā telpā un ārā no turienes netiksim. Vienīgais mierinājums, ka netiks ārā arī "sliktie zēni".