U2 3D

Uno, dos, tres... catorce, — Bono spāņu valodā noskaita mikrofonā, un sākas U2 2004.gada hits Vertigo. Acīs iešļakstās ūdens šalts no kāda skatītāja gaisā raidītas glāzes, Bono rokas žestikulējot baksta tieši degunā, bet U2 ģitārists Edžs pēkšņi slaidi pagriež ģitāras grifu par deviņdesmit grādiem, gandrīz… trāpot pa vaigu. Nav šaubu, ka tik tuvu popmāksliniekiem nav nokļuvis neviens "mirstīgais" dzīvā koncerta apmeklētājs, jo klātbūtnes efekts, skatoties koncertu milzu stadionā uz lielā ekrāna telpiskajā 3D tehnikā, ir satriecošs. Labi, ka Bono vismaz dziedot ik pa brīdim nespļauj, kā to droši vien darītu Merilins Mensons vai Džeimss Hetfīlds, bet gan jau arī viņiem pienāks sava kārta, ja 3D tehnikā uzņemti koncerti uz kino ekrāniem kļūs par ierastu parādību. Jo pēc dažām minūtēm skatītājs ir jau pieradis un saprot, ka patiesībā neatrodas ne trakojošu fanu pūlī, ne uz skatuves līdzās mūziķiem, saprotot, ka darbība tomēr ir ierobežota ekrāna plaknes robežās un ārpus tām nekas nekustas. Iespējams, ka šo simulāciju varētu paildzināt, tik krasi "nemainot skatītāja atrašanās vietu", lasi, mazāk kadrus montējot un vairāk mainot rakursus ar kameras kustībām un pagriezieniem, bet tie jau ir tehniskas dabas jautājumi.

Ticamības moments samazinās arī tāpēc, ka efekts patiešām šķiet pārāk reāls. Jo pie labākās gribas nevar (un arī nevajag) dabūt ar ģitāras grifu pa degunu, arī ja U2 ir pati mīļākā grupa, kas tobrīd spēlē vismīļāko dziesmu, piemēram, Pride (In The Name Of Love). Nav šaubu, ka no reālo koncertu sniegšanas šīs tehnoloģijas mūziķus tik un tā neatbrīvos, tāpat kā savulaik to neizdarīja audioieraksti.

Vizuāli no savulaik septiņdesmitajos gados kinoteātrī Spartaks (blakus Rīgai) rādītā un popularitāti pakāpeniski pazaudējušā stereokino šis 3D daudz neatšķiras, varbūt vienīgi ar dolby stereo skaņu un ir mainījusies optiskā apmāna iegūšanas tehnoloģija — toreiz brillēm viens stikls bija sarkans, otrs — zils, tagad — abi vienā pelēcīgā krāsā.

Koncerta beigu daļā jau ar telpisku mūziķu, publikas un skatuves bildi veidotājiem šķitis par maz, un viņi skatītājam "uzbrukumā" no ekrāna raida sarkanus burtus, kas pavisam nojauc klātbūtnes efektu, bet tā jau parasti ar visu jauno gribas pārspīlēt, līdz parādās mēra sajūta.