Bezgalīgs darbalauks
Šī bēdu ieleja tad arī ir robotiņa VALL–E (saīsināts no Visuma Atkritumu Laukā Lādētājs — Efektīvais) darbalauks — viņš glīti sapresē mēslus klucīšos, lai stutētu kopā kārtējo drazu debesskrāpi. Kompānija, kam piederīgs VALLE–E, reiz uz nu jau apskretušiem plakātiem solījusi padarīt cilvēka piecūkoto Zemi par saulainu vietu, bet tagad, šķiet, izzudusi mūžības mēslainē kopā ar cilvēci un solījumiem. Nevienu citu, kas līdzinātos ekskavatoriņam, VALLE–E, ērtības labad saukts par Valliju, nemana. Kas lēcies šiem mēslu savācējiem — tā arī neuzzināsim. Droši vien viņu liktenis nebūt nav tik komfortabls kā saujiņai cilvēces pārstāvju, kas, satupuši, sabēguši Noasa šķirstā — kosmosa kuģī Aksioma —, planē izplatījumā, lai turpinātu baudīt cilvēka cienīgu dzīvi. Proti, ļaut miesām izkurtēt mīkstā mīklas masā, ļaut emocijām un smadzenēm atrofēties, pakļaujoties kārtējai podziņu spēlei un datora piedāvātai sajūtu simulācijai. Tur, tālajā kosmosā, sintētiska komforta pasaulē, rotē cilvēces labākā daļa, kas aizdiebusi no pieķēzītās Zemes pārciest sliktos laikus. Taču Vallijs par to nezina neko, arī skatītājs pagaidām nē, jo aicināts sekot ekskavatora Vallija ikdienas gaitām. Te viņš mēslus sapresē, te kādu jauku nieciņu atrod, teiksim, saimniecībā noderīgu samta kārbiņu, no kuras izsviež nekur neliekamo briljanta gredzentiņu… Vallija vājība ir kino — vecās, labās filmas. Mūzikls no senseniem laikiem, kad zeme vēl nebija sacūkota, vīrieši valkāja apaļas cepures, sievietes — dāmu kleitas, dziedāja, dejoja un atzinās jūtās… Nebūtu vecās izraustītās VHS kasetes, Vallijs varbūt i nezinātu, kā vajag uzvesties, pēkšņi sastopot kādu citu "dzīvu" būtni — baltai plastmasas oliņai līdzīgu robotu Ievu, kas atsūtīta no kosmosa izlūkot situāciju uz Zemes. Turpmākais ir stāsts par skaistu un aizkustinošu draudzību starp Valliju un Ievu, jūtām, kam lemts tikt izspēlētām uz cilvēces pieķēzītās planētas Zemes un viņu iluzorajā patvērumā — totāla komforta šķirstā, kur saprāts snauž un tauki aug.
Noslīkt mēslos
Pixar un Disneja studijas pārziņā tapusī digitālā animācijas filma ir reta, laba manta. Tā piedāvā aizkustinošu stāstu, par varoņiem izvēloties būtībā mehāniskus "ķiņķēziņus". Pamēģiniet nu tādam ekskavatoram un plastmasas "oliņai" iedabūt iekšā gan emocijas, gan sentimentu, gan cilvēcisku reakciju — ar zvērveidīgiem varoņiem (Šreku, Nemo, žurku Remiju — slaveno Gardēdi u.c.) noteikti ir vieglāk. Filma pārliecina ar perfekti dizainētu vidi — sēpijas toņos krāsoto "postapokalipses" mēslu čupu ieskauto Zemi, kurā kā ņirgājoties par veselo saprātu reklāmplakāti vēl aicina savus zudušos klientus uz šopingmoliem un lielveikaliem, makdonaldiskā optimismā dizainētu sintētiskās laimes ieleju — kosmosa kuģi Aksioma — un arī smalku ironiju. Ne velti filmā ieskanas leģendārās filmas 2001. Kosmiskā odiseja mūzikas taktis, kas atgādina par pirmo, jau tik sen tapušo brīdinājumu cilvēcei — par iespējamo "mašīnu dumpi" — cilvēces gara augli, kas apdraudēs tā radītāju. Citāta ironija slēpjas faktā, ka radības kroni — cilvēku — apdraud ne vairs viņa intelekta auglis — mašīnas, roboti —, bet gan paša radītie mēsli un patērētājsabiedrības tikumi/likumi. Lūk, jums "kosmiskā odiseja"!
Kāds šim komplicētajam vēstījumam, kurā galvenie varoņi Vallijs un Ieva pirmajā filmas pusstundā neizrunā teju ne vārda, taču tāpat viss ir skaidrs, sakars ar bērnu auditoriju? Problemātisks. Filma pēc visiem parametriem ir pārāk gudra un pārāk reālistiska savā skatījumā uz iespējamo nākotni, lai izklaidētu plašas un ļoti mazu bērnu masas. (Jēgas un asociāciju blīvumu režisoram Endrū Stentonam pārmeta arī pēc viņa Meklējiet Nemo — filmas, kas savā vēstījumā bija vienkāršāka par VALLE–E.) Ar saulainās nākotnes solījumiem un cilvēces saprāta pierādījumiem filma nešķiežas ne attiecībā uz maziem, ne lieliem. Taču, ja atmetam priekšstatu, ka ar bērniem jāsarunājas, muļķīgi smaidot un ķēmīgi šļupstot, jāpievienojas ļoti atzinīgajiem šīs filmas kritiķu vērtējumiem pasaulē — tas ir gudrs, jēgā blīvs darbs ar smalku ironiju un ekoloģisko patosu. Starp citu, tas absolūti nepiestāv patērētājsabiedrības rituāliem — skatoties filmu, ietriekt kokakolu ar popkornu. Gluži kā tie saļumējušie nākotnes rešņi no laimes kuģa Aksioma.
Filmu VALLE–E ievada dikti smieklīga īsfilmiņa par burvju mākslinieku un viņa badīgo trusi, kas turpina studijas Pixar tradīcijas katru savu lielfilmu sākt ar atraktīvu "mazo formu".