Viņi ir četri latviešu kinorežisori, kurus situācija dīda dēvēt par jaunajiem. Filma Vogelfrei, kas tapusi kā Annas Vidulejas, Jāņa Kalēja, Jāņa Putniņa un Gata Šmita kopprojekts, ir viens no pēdējo gadu pamanāmākajiem trīsdesmitnieku (ar asti) radošo cilvēku kolektīvajiem saucieniem — mēs esam!
Anna, abi Jāņi un Gatis ir gudri un simpātiski cilvēki — pēc izglītības un pieredzes kritērijiem viņi ir rafinēti profesionāļi ar pasaules klases kinoskolās gūtu izglītību vai vismaz reālo pieredzi. Viņu formālās pazīmes tik tiešām vedina vīt krāšņus rēbusus. Nu kur vēl ņemsiet četrus režisorus, kuri visi kā viens pie apjēgas, kas tas tāds kino, ir tikuši ārzemēs? Kur ņemsiet režisoru kopu, kurā vismaz divi ir latviešu teātra aktieru vistiešākās atvases? (Jāņa Kalēja tēvam — aktierim Artūram Kalējam šogad aprit apaļi simt gadi, gluži tāpat kā Gata Šmita vectēvam — aktierim Luijam Šmitam.) Ja vēl piemin faktu, ka vismaz divi no četrotnes par saviem tiešajiem skolotājiem sauc Amerikas Kinoakadēmijas Oskariem tuvu stāvējušos — šā gada Oskaram nominēto britu režisoru Stīvenu Frīrsu un pērnā gada Oskara ieguvēju režisoru Polu Hegisu —, tā visa šķiet par daudz.
Par daudz, lai četrotne ar šādu radošo ciltskoku sēdētu jaukā kantorī Valdemāra ielā un savu ikdienas darbu saistītu ar reklāmu ražošanu. Bet darbs ir darbs, un neviens no viņiem nekurn.
Pieminēt tos sensenos laikus, kad kinorežisors bija ne tikai elitāra, bet arī labi situēta profesija un Rīgas Kinostudijā ražoja filmu pēc filmas, ir bezjēdzīgi — šī pieredze uz Vogelfrei četrotni neattiecas. Arī latviešu kino konstanto naudas trūkumu apcerēt šķiet apnicīgi. Taču tieši šī situācija — garā rinda pēc iespējas tikt pie filmas finansējuma — režisoru četrotnei lika radīt savu Trojas zirgu. Ne bez slēptas domas, ka četriem "jauniem, talantīgiem un perfekti skolotiem" atteikt taču būs grūtāk nekā katram atsevišķi. Rezultāts ir uz delnas — filma Vogelfrei ir četri stāsti par bērnību, jaunību, spēka gadiem un vecumdienām, galveno varoni sauc Teodors, un viņu katrā no novelēm tēlo cits aktieris. No vakardienas filmu rāda kino Coca–Cola Plaza.
Katrs no šiem četriem stāstiem saglabā savu suverenitāti un arī rada pārliecinošu un vienotu plūdumu, apliecinot, ka katrs no režisoru četrotnes sen pelnījis savu filmu.
ANNA VIDULEJA. VECUMDIENAS
Anna Viduleja par saviem skolotājiem sauc Ansi Epneru un Stīvenu Frīrsu. Pie Anša viņa studējusi Kultūras akadēmijā, pie pasaulslavenā brita, šā gada Oskara nominanta par filmu Karaliene un tikko finišējušā Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēža Frīrsa — Londonā Nacionālajā kino un televīzijas skolā.
Kopš atgriešanās no Londonas, kur Anna mācījās trīs gadus, būdama viena no pieciem sava meistara studentiem, jau pagājis laiks. Vai tas ir daudz vai maz profesionālam režisoram gaidīt septiņus gadus, lai tiktu pie filmas? Anna nav gatava pievienoties manam dramatiskajam tonim un apcerēt pazaudēto — ir tapušas daudzas reklāmas, no kurām kā pirmo darbu, ar kuru var palepoties, viņa pati min Eirovīzijas klipu — ar Paulu, Naumovu un Prāta Vētru. "Tas bija ļoti labs," nosaka Anna.
"Pēc Londonas uzreiz arī sāku strādāt reklāmā. Pirmais, kas mani ievilka šajā biznesā, bija Jānis Kalējs — viņš man piespēlēja sociālo reklāmu pret narkotiku lietošanu," stāsta Anna. Viņas debiju reklāmbiznesā inspirējis izcilas poļu filmas kadrs — epizode, kurā kāds tips ievilina kompāniju karuselī, iedarbina to un pats pamet jautrībniekus... Tā esot bijusi īstā sajūta — šie nebeidzamie svētki, kas tevi savažo un padara par gūstekni.
Annas pirmais darbiņš saņēma lokālos reklāmindustrijas Oskarus/Āmurus, un maisam gals bija vaļā. Drīz kopā ar Jāni Kalēju un investoriem tapa studija Film Angels Studio, kuras dibināšanas laikā jau esot bijis skaidrs, ka "vajag paturēt redzeslokā cilvēkus, kas potenciāli grib un var taisīt kino, pagaidām strādājot reklāmā un trenējoties".
Filmā Vogelfrei tikai Annas veidotajā novelē Vecumdienas, kas loģiski noslēdz filmu, darbojas profesionāli aktieri — Ģirts Krūmiņš, Armands Reinfelds un lietuvietis Ļubomirs Laucavičs. Tas esot bijis strikts Annas nosacījums, vēlāk piebildīs Jānis Putniņš. Savukārt Annai tā noteikti ir bijusi sen neizjusta bauda — strādāt ar aktieri, kam studiju laikā Londonā ir pievērsta īpaša uzmanība, ļaujot sastrādāties ar britu teātra un kino aktieriem. "Reklāmai ir citas prasības, cita nosacītības pakāpe, tajā mēs bieži lietojam tipāžus, nevis aktierus," stāsta Anna, garšīgi aprakstot tos dažus izņēmumus, kad reklāmu viņa atļāvusies filmēt kā īstas filmas mazu gabaliņu. Tāda bijusi Ce;lu satiksmes drošības departamenta pasūtītā reklāma, kurā aktrise Sarmīte Rubule esot šausmās skrējusi ap mašīnu kā īstā aktierkino.
Keep me posted! Padod ziņu, kas jauns! — tas esot Annas meistara Stīvena Frīrsa tipiskais izteiciens. Kad tagad brauc uz Londonu, viņa parasti sameklē meistaru, tad notiek tējas dzeršana. Pēdējā reizē režisora pastkastītē iekritušas Emīla Gustava šokolādes, jo pats Frīrss bijis filmēšanā.
Anna priecājas, ka Frīrsam patlaban ir tik brīnišķīgs karjeras periods — balvas, atzinība. Arī viņa jaunākā filma Karaliene Annai patīkot, un joprojām katru no Frīrsa darbiem viņa skatoties kā sev ļoti tuva cilvēka veikumu. Vogelfrei meistaram viņa gan vēl nav aizsūtījusi, taču, ja tiešām gribētu uzzināt Frīrsa viedokli, viņš būtu jāpaņem aiz rokas un jānosēdina pie monitora — aizņemtības dēļ.
Protams, mani dīda pavaicāt — vai tad nebūtu bijis skaisti uzreiz pēc Londonas filmēt savu lielo filmu, bez reklāmu treniņa? "Protams. Vai man dieniņ, protams," izsaucas Anna, un mēs abas apzināmies, ka tā tāda teoretizēšana vien ir — konkurence pēc valsts finansējumu ir pamatīga, un šo gadu laikā Anna naudas dalītājus ar buldozeru nav taranējusi.
Toties viņai ir piedzimusi Marija, kurai nav vēl gads. Viņas dzīvesdraugs filozofs no Rīgas Laika garīgo biedru kopas Arnis Rītups ir ne tikai filmas skanīgi noslēpumainā nosaukuma Vogelfrei ierosinātājs, bet arī piedalījies scenārija tapšanā, gluži tāpat kā bijušais Andra Šķēles runasvīrs Jurģis Liepnieks, kurš gozējas sīkā filmas epizodē (Jāņa Putniņa veidotajā novelē Spēka gadi).
Vai tiešām viņi visi četri ir domubiedri vai vienkārši nepieciešamības kopā sabīdīti draugi? "Dīvainā kārtā mēs tādi tiešām esam," — tā Anna. Vai pēc Vogelfrei Anna taranēs valsts institūcijas ar savu lielo projektu — pašas solofilmu? Iespējams, kaut daudz gatavāka esot ideja par TV filmu seriālu.
JĀNIS KALĒJS. BĒRNĪBA
Jānis Kalējs (41) no viņiem ir vecākais. Profesionāls aktieris, kurš mācījies gan kinoaktieru studijā, gan pabeidzis konservatoriju un 1990.gadā devies uz Kanādu meklēt laimi. Caur paziņu tīklu Jānis Kalējs nonāca filmas Red Hot uzņemšanas grupā, kura tolaik Kanādā meklējusi latviešus ar radošā darba pieredzi. Šī grupa bija viena no pirmajām, kas devās iekarot eksotisko postpadomiju, tas ir filmēt uz Latviju.
Tolaik Red Hot režisors Pols Hegiss par savu Oskaru, ko viņš saņems 2006.gadā par filmu Crash/Sadursme, i nesapņoja, bet Jānis Kalējs drīz vien kļuva par Hegisa asistentu.
Kopā ar kanādiešu filmēšanas grupu jau no ārzemnieka pozīcijām Kalējs atbrauca uz Latviju strādāt. (Kopā ar grupu ieradās arī Elmārs Tannis un Mārtiņš Rītiņš, kā izrādījās, uz palikšanu.)
Tā laika radošās partnerības ar Kanādas latvieti Māru Rāviņu rezultāts ir Latvijā uzfilmētā filma Rīts priežu mežā — starpžanru darbs, kurā aktrises ampluā pielaikojusi māksliniece Anna Heinrihsone. "Vajadzētu paskatīties to filmu ar svaigu aci, droši vien amizanta," nosaka Kalējs.
Pēc tās viņš Kanādā vēl septiņus gadus strādāja filmu industrijā. Bet atgriezās burtiski dažās dienās — uz mammas bērēm. Vēlāk Latvijā viņš iestājies darbā reklāmas aģentūrā, pēc dažiem gadiem tapusi arī Film Angels Studio.
Filmā Vogelfrei Kalējs veidojis pirmo noveli — paša bērnības atmiņu iespaidotu, nedaudz mistisku sajūtu filmu. Ko viņam tā nozīmē? "Šī filma ir personisks process. Mēs visu laiku nodarbojamies ar pasūtījuma darbiem, bet šis ir intīms ceļojums," nosaka Jānis. Vaicāju par latviešu kino kontekstu, kurā ienāk Vogelfrei komanda. "Jautājums par latviešu kino būtībā ir šausmīgs, jo īstenībā jau viņa nav..." saka Kalējs. Gribot negribot esam atkal nonākuši pie naudas, kuras ir maz, un pie kino, kas ir dārgs. Reklāmas klips 30 sekunžu garumā izmaksājot 20 tūkstošus. Un neviens nevaid? — prasu. "Ko tu, šampūni lido, aliņš puto, un reklāmdevēji pelna…" paironizē Kalējs, kurš filmu uzņemšanu skarbas nabadzības apstākļos neizvirza par pašmērķi. "Var jau aizņemties kameru, sakrāt filmu galus, bet nav vairs tas vecums. Arī videoštelle ir degradējusi kino un režijas jēdzienu. Sak, nu kas tas tāds — režisors, es arī esmu režisors, re, kādu es te vīkendā filmiņu uzbliezu," nosaka Kalējs. Viņš gan apzinās, ka pat Kanādā filmai, kas būtu līdzīga Vogelfrei, finansējumu dabūt nebūtu viegli. "Mēs paši bijām sev producenti, taisījām kā un ko gribējām. Tālab vien esmu gandarīts."
Viņam nav īpašu ambīciju tikt pie savas solofilmas. Kaut, kas zina, varbūt arī ideja nobriest... Reklāmu ražošanu viņš uztverot kā normālu ikdienas darbu, par ko nav jēgas īpaši meditēt. Galu galā pēc darba nedēļas nāk vīkendi laukos. Tāds normāla pusmūža cilvēka ritums — draudzīgi nosmejam.
GATIS ŠMITS. JAUNĪBA
Gatis Šmits (34) ir baltākais zvirbulis Vogelfrei četrotnē. Atšķirībā no kolēģiem reklāmu filmēšanu neuzskata par savu maizes darbu, kaut nav bez grēka. Ir taisītas arī reklāmfilmas. Tāpat kā izrādes — Naži vistās Dailes teātrī un pavisam nesen Tas notika ar viņiem Jaunajā Rīgas teātrī. Nupat pirmizrādi piedzīvojis viņa režijas darbs Augļu koks ir Jāzeps Nacionālajā operā.
Šmits ir jaunākais šajā kompānijā, arī
godalgotākais. Lokālie Oskariņi jeb Lielie Kristapi Gatim Šmitam tika jau par filmu Aģents iemīlējies, kas uzņemta, beidzot Ņujorkas universitātes Tiša skolu — vienu no prestižākajām ASV kinoaugstskolām. Iestājoties Ņujorkas skolā, Šmitam bija Latvijā iegūts teātra režisora diploms un pieredze.
Ņujorka Gatim esot devusi gan pamatīgu profesionālu skolu, gan lielisku kultūrvides katlu, kur vārīties. Domas par palikšanu Amerikā neesot bijis ne mirkli, jo Latvijā ir daudz vairāk iespēju. "Te ir tukšāka vieta. Te ir izdevīgāk — esmu daudz iemācījies, taisot izrādes, operu. Amerikā man vajadzētu astoņus gadus, lai es vispār kļūtu par amerikāni. Būtu sūri jāstrādā, lai īri varētu samaksāt," nosaka Šmits.
Galvenais ir sakarīgi iztērēt laiku — tāda ir viņa dzīves jēgas formula. Gatis negrasās poetizēt Latvijas reklāmbiznesa labās puses: "Nevaru īsti piekrist, ka tas ir īpašs treniņš. Pāris reižu izdarīt — jā, bet tas tomēr aizņem baigi daudz laika. Uztaisīt labu reklāmu nozīmē uztaisīt tādu reklāmu, kādu vajag klientam. Es TV neskatos, vairs nezinu kontekstu," — tā Šmits.
Toties viņš, līdzīgi Jānim Putniņam, ir savācis simtos filmu mērāmu DVD kolekciju, kas turpina inspirēt. Filmas Gatis rāda arī saviem studentiem — Kultūras akadēmijas režijas maģistrantiem.
Kas viņam pašam ir prioritāte? Teātris, opera vai filmas? Gatis nevilcinās — kino! Tā filma, kuras scenāriju viņš ir gatavs rakstīt. Viņu interesējot žanru kino, tas ir, trilleris vai komēdija. Ideja vēl briest, taču skaidrs ir viens, ka Šmits grib taisīt filmu, kas komunicē ar skatītāju. "Esmu lasījis daža latviešu režisora izteikumus, ka viņš filmējot sev. Tas ir absurds," nosaka Gatis, kuru interesē radīt āķīgu sižeta konstrukciju. Uztaisīt filmu, uz kuru cilvēki pilnīgi noteikti ies.
Un kā ir ar Vogelfrei? Vai cilvēki ies? "Nelauzīsies, bet arī nevilsies. Ceru, ka tā nesaniknos, jo latviešu filmas pamatā sanikno. Kāpēc? Tās netiek taisītas skatītājam."
JĀNIS PUTNIŅŠ. SPĒKA GADI
Par Jāni Putniņu (40) latviešu kinovidē klīst baumas — sak, viņš nu nekādi nevar būt diplomēts kinorežisors. Putniņš ir plaši pazīstams šaurā lokā kā unikālas DVD kolekcijas īpašnieks, erudīts kino vēsturnieks un teorētiķis. "Īstam režisoram" ar pamatīgu pašpietiekamību taču nepieklājas tā savu galvu piebāzt ar svešām filmām. Jānis smej — kaut ko līdzīgu viņš esot dzirdējis, taču viņš tiešām esot diplomēts kinoveidotājs — filmmeikers, beidzis universitāti Bufalo ASV. Tieši Amerikā kinoarhīvos ticis pie vājības skatīties visu iespējamo un neiespējamo.
Putniņš pirms nedēļas ir nosvinējis četrdesmito dzimšanas dienu un par pusmūža krīzi nesūdzas. Tieši otrādi — iesirmo ķīniešu gudrā kazbārdiņu, ar ko viņš biedēja vēl pirms pusgada, nomainījis jauneklīgi gluds vaigs. Putniņš uzskata — sasniegts vecums, kad cilvēks var sākt kļūt par režisoru, zinot, ko un kā teikt. "Šī profesija prasa briedumu, tas man bija skaidrs jau 25 gados, kad es taisīju savu pirmo filmiņu Varmācības meditācija," saka Jānis.
Savu kolēģu vidū viņš izceļas ar jau gatavu pilnmetrāžas spēlfilmu Paslēpes (2003) ķešā. Kaut gan ķeša izrādījusies mulsinoši dziļa — nenokārtotu Frenka Sinatras dziesmas autortiesību dēļ Paslēpes līdz skatītājam tā arī nenonāca, pat par spīti faktam, ka filmā savās pēdējās kinolomas nospēlējuši Vigo Roga un Elza Radziņa. Putniņš Paslēpes uzskata par labu, interesantu filmu.
Arī par Vogelfrei viņam ir gatavs spriedums, kam man atliek tikai pievienoties, — tā nav revolūcija, bet atzīstami un profesionāli izpildīts darbs, kāda latviešu kino nav bijis sen: "Labs līmenis, te nav baigo brīnumu, bet kauna arī nav."
Pašreizējais darbs reklāmā ir apzināta izvēle, kas ļauj kontaktēties ar cilvēkiem ārpus šaurā radošo ļaužu loka, un pagaidām Jānis nepieļauj situāciju, ka "vēlme taisīt mākslu pārmāks pienākumu pabarot ģimeni". Ja aizrunāsimies, ko vispār šajā pasaulē ir un ko nav vērts darīt, tad no racionālā viedokļa arī Vogelfrei varētu uzskatīt par aplam neizdevīgu pasākumu, bilst Jānis, kurš veidojis noveli Spēka gadi (stāstu par japīša, reklāmbiznesa darboņa krīzi elegantos interjeros) un arī palīdzējis saviem kolēģiem kopīgā filmas scenārija rakstīšanā.
Līdzīgi kā Gatim Šmitam, arī Jānim ir līdzīga sajūta, kurp doties. Policistu filmas, trilleri. Tā patlaban ir Putniņa lielā aizraušanās. Būdams kinovēstures gardēdis, viņš ieracies 70.gadu itāļu mazbudžeta trilleros. Tieši tie tagad inspirē Putniņu, un tas rosina domāt, ka līdz brīdim, kad Latvijā taps nevis "viduvējs autorkino, kāds uzņemts pēdējos padsmit gados", bet gan kvalitatīvas, skatītājam draudzīgas žanra filmas, ir atlicis pavisam maz.