Vudijs Allens par filmu Vikija Kristīna Barselona

R.), nebiju redzējis ne viņas amerikāņu, ne viņas spāņu filmas. Tad es noskatījos Atgriešanos. Tas bija kā āmurs pa pieri! Mans Dievs, cik viņa tur ir brīnišķīga, harismātiska, diža aktrise, izcila skaistule! Un Penelope man piezvanīja: "Esmu dzirdējusi, ka jūs filmēsiet Spānijā, es labprāt gribētu spēlēt jūsu filmā, ja tas ir iespējams." Tajā brīdī man šķita, ka esmu laimējis loterijā, un lomu filmā es jau rakstīju īpaši Penelopei. Skārleta ir mana laba draudzene. Abas šīs sievietes ir brīnišķīgs apvienojums, grūti iedomāties ko labāku. Tie bija ideāli darba apstākļi. Iedomājieties, es atnāku no rīta uz darbu, un tur ir Skārleta un Penelope — abas izcilas skaistules, abas gudrinieces, un jau astoņos no rīta! Mēs dzeram kafiju, tērzējam, es paskatos uz vienu — priecājos, paskatos uz otru — līksmoju...Jā, un vēl lieliskā Barselona... Kā jūs vispār tur no­nācāt? Man piezvanīja no Barselonas un sacīja, vai jūs negribat te filmēt, mums ir miljons eiro. Teicu, protams, es mīlu Spāniju, Barselonu, un manai sievai un bērniem nebūtu nekas pretī pavadīt tur vasaru. Nācās vien uzrakstīt kaut ko tādu, ko tur varētu nofilmēt... Ja kāds man piezvanītu no Venēcijas vai kādas citas jaukas vietas pasaulē un piedāvātu miljonu eiro, es noteikti piekristu. Vienīgā sliktā pieredze man saistās ar Krieviju, kur kādreiz esmu uzturējies tieši divas stundas un lūdzu man samainīt biļeti uz jebkuru lidmašīnu, kura pirmā aizvedīs mani prom no šīs valsts. Es esmu ļoti bailīgs un draņķīgs ceļotājs, ja mani kāds vilinās uz Krieviju, tam vajadzēs ļoti pacensties.Nepamet sajūta, ka jūs mums esat izstāstījis pasaku... Tā tas arī ir. Šo stāstu par divām amerikāņu meitenēm Barselonā es uzskatu par pasaku. Bieži savās filmās esmu vērsies pie skatītāja bez starpniekiem — aizkadra balsī. Savulaik sāku karjeru kā komiķis, un komiķiem ir ierasta lieta iznākt uz skatuves un sākt komunicēt ar skatītāju pa tiešo. Šī indeve uzrunāt bez starpniekiem, vērsties pie skatītāja ar tekstu, kas skan aizkadrā, man vienmēr ir patikusi. Varat uzskatīt, ka tas ir mantojums no tiem senajiem laikiem, kad es vēl izklaidēju publiku kā komiķis. Filmās ir ierasts, ka varoņi sarunājas viens ar otru, bet man piemīt kaislība iespraukties pa vidu un pastāstīt publikai stāstu. Vai to daru es vai kāds cits (aktieris), jau vairs nav tik svarīgi.Vai nebija sarežģīti strādāt Barselonā — Allens, Krusa un Bardems ir gards ku­moss? Bija ārkārtīgi viegli un patīkami. Jā, bija lieli pūļi, bet visi bija gatavi sadarboties, bija situācijas, kad filmēšanu vēroja pat pāri simt ziņkārīgo, taču, ja es lūdzu ievērot klusumu un nošņācos — šsss!, iedomājieties, viņi pakļāvās kā jēri! Ņujorkā nekas tāds nebūtu iespējams, pēc šāda šņāciena manā virzienā, visticamāk, tiktu raidīti dažādi priekšmeti... Tas bija jauki, nekādu problēmu. Mums arī nevajadzēja neko īpašu — apstādināt satiksmi vai ko tamlīdzīgu. Cilvēki mums piedāvāja filmēt viņu veikalos, restorānos, namos. Tā bija brīnišķīga pieredze, un šis atbalsts mums bija arī labs finansiālais atspaids, jo tik daudz naudas filmai, cik mēs būtu vēlējušies, mums nebija. (Fragments no intervijas, kas publicēta SestDienā)