Deputāts arī dzīvojot ar to mazumiņu kļuva „neatkarīgs,“ arvien tālāks no „vienkāršajiem“ un „parastajiem“ pilsoņiem. Ar vienu darba mašīnu, ar vienu palīgu un ar inflācijā šķīstošu vairākus simtus lielo algu viņam patiešām bija par maz. Deputāts ar savu „mazo“ fiksēto 912 latu amatalgu nevarēja vairs mierīgi strādāt un pildīt savus deputāta pienākumus. Tāpēc deputāts sadūšojās un devās pie Viņa vēlreiz. Deputātam no Viņa un „parastajiem“ bija bail, jo nedod Dievs, Viņš kopā ar „parastajiem“ un „vienkāršajiem“ izmetīs deputātu no Saeimas tāpat kā viņi kopā ar Viņu izmeta Ingrīdu un Batjku. Deputāta vēlme „nodrošināties“ tomēr bija pārāka par viņa bailēm no Viņa un „parastajiem,“ kas neorientējas visos likumu un aizkulišu sīkumos kā deputāts.
Deputāts aizgāja pie Dieva un lūdza palielināt amatalgu, kompensācijas par savu dzīvi un piešķirt vēl divus palīgus, gluži kā tas ir Lietuvā. Dievs pakratīja galvu, bet redzot „parasto“ kluso samierināšanos ar deputāta vēlmēm, iedeva 1536 latu pamatalgu ar dāsnām piemaksām. Dievs cerēja, ka deputāts, kurš jau bija pilnīgi norobežojies no „vienkāršajiem“ pilsoņiem, viņu vairs netraucēs, jo iepriekš vismaz trīs reizes mēnesī Dievs no deputāta saņēma lūgumus nomaksāt viņa mobilā telefona rēķinus, kurus pats nomaksāt deputāts vairs neesot spējis. Dievs apžēlojās un teica: „Miers ar viņu.“ To pateicis Viņš aizgāja pie „parastajiem,“ divus jaunus palīgus tā arī nepiešķīris. Dievs domāja: „Vienā ziņā es tomēr par deputātu biju viltīgāks.“