Tomēr nepieņemams šķiet pavisam kas cits – izteiksmes veids un argumentācijas paņēmieni, kas izvēlēti savas nostājas pamatošanai. Piedēvējot oponentiem tādus epitetus kā "deklaratīvs klaigātāju pulciņš", kas "izskatās vecišķs ar savu staigāšanu apkārt ar lāpām", autors neapliecina augsto intelekta un kultūras līmeni. Konkrētās frāzes nav ne apspriežamas, ne atspēkojamas, jo nesatur racionālu pārmetumu. Tā ir vienkārša (drīzāk - prasta) ķengāšanās maniere.
Drošības pēc, ja nu apsaukāšanās kādam ir šķitusi nepietiekoša, Ozoliņa kungs "Visu Latvijai!" uzmet vēl vienu lamu – sīkpartija. Interesanti, vai līdzīgi viņš dēvētu sev (un arī mums) simpatizējošās apvienības "Vienotība" sastāvā esošo "Sabiedrību citai politikai", kuras reitings ir faktiski identisks "Visu Latvijai!"?
Lai arī apsaukāšana ir aizņēmusi raksta nozīmīgāko daļu, vērts ir pievērsties arī pārmetumam pēc būtības – piedāvātie Satversmes grozījumi, kas paredz tautas vēlētu prezidentu. Šos grozījumus žurnālists pasniedzis kā tieksmi pēc diktatūras. Tādā gadījumā par tumsonīgām diktatūrām būtu jāpasludina arī tādas valstis kā Austrija, Francija, Īrija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Lietuva, Polija un citas. Vai nav tā kā par traku?!
Lielākas prezidenta pilnvaras un tautas tiesības valsts galvu izvēlēt pašiem ir normāla demokrātiska prakse daudzās attīstītās rietumu valstīs. Pirmkārt, tas mazina prezidenta atkarību no valdošās koalīcijas, otrkārt, vairo (!!!) sabiedrības iespējas ietekmēt politiskos procesus. Šajā kontekstā dīvains šķiet aicinājums "uzņemties cilvēkiem atbildību" kā pretstats tautas vēlētā prezidenta idejai. Tieši tautas tiesības lemt pašiem, nevis gaidīt kādu polittehnologu zoodārzā radītu shēmu rezultātu, nozīmē vislielāko atbildību.
Ja kāds konkrētajam projektam mēģina meklēt saknes kādas oranžas partijas kantoros, tad aicinātu padomāt, vai tiešām kādam no tautā šobrīd tik nemīlētiem oligarhiem būtu izdevīgi Satversmes grozījumus sasaistīt ar savu vārdu vēl pirms tie ir pieņemti? Ir pilnīgi skaidrs, ka A. Šķelem pietuvinātu personu runas par Šķēli kā prezidentu, ir vissmagākais trieciens idejas īstenošanai. Vai tiešām politikā tik pieredzējušais Šķēle to nebūtu sapratis? Saprata, un pat ļoti labi saprata.
Shēmotājiem, kas jūtas droši esošās sistēmas ietvaros, vairāk par visu vēlams saglabāt esošo kārtību. Pareizāk sakot – esošo haosu. Tauta pašreiz prezidenta amatā visdrīzāk izvēlētos tādus kandidātus kā Vairu Vīķi Freibergu un nekad ne Šķēli, Šleseru vai Ušakovu. Ja tas tā nebūtu, diez vai šobrīd par Satversmes grozījumu parakstu pilsoņiem pašiem būtu jāmaksā 2 lati. Atrastos sponsori. Tāpēc arī bija vajadzīgs viltīgais oranžo plāns, kā norakt tautas vēlētā prezidenta ideju, izmantojot par bubuli... pašiem sevi.
"Visu Latvijai!" piedāvātie Satversmes grozījumi nav nekāds brīnumlīdzeklis. Tā ir viena no daudzajām sistēmiskajām izmaiņām, kuras uzskatām par svarīgām, lai nākotnē patriotiski valstsvīri varētu īstenot savus mērķus un ideālus. Ne mazāk svarīgas būtu izmaiņas vēlēšanu likumā un partiju finansēšanas kārtībā. Saukt kādu likumu par neaizskaramu ne pie kādiem argumentiem, turklāt izmaiņām piekarot nepamatotas birkas, protams, var. Tikai žēl, ja to dara cienījami žurnālisti. Ja pietiek dūšas un racionālu argumentu, "Visu Latvijai!" ir gatava diskutēt par katru grozījumos paredzēto punktu gan ar A. Ozoliņa kungu, gan ikvienu citu.
Un visbeidzot. Ceturto varu atšķirībā no pirmās neviens neievēl. Vienīgais mandāts ir cilvēku uzticība un profesionālisma novērtējums. Gribas ticēt, ka Latvijas sabiedrība tādus ķengu materiālus, kādi bija lasāmi 20. novembrī, par profesionāliem un uzticību veicinošiem vis neuzskatīs. Ticēsim, ka tas bija pārpratums, un tie žurnālisti, kas sevi sauc par etalonu visai Latvijas žurnālistu saimei, turpmāk pratīs rādīt cienījamu priekšzīmi.
Raivis Dzintars, Dmitrijs Mironovs
"Visu Latvijai!"