Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Andris Eglītis. Vecāks par desmit gadiem

Andris Eglītis būvē instalācijas laukos, glezno tās un izstāda Beļģijā

Andris Eglītis saka – viņam patīk satikt cilvēkus, kurus pazīst jau gadiem, bet ne tik labi padodas tā sauktā tīklošanās – arvien jaunu "kontaktu" vākšana un uzturēšana, kas kļuvusi par neatņemamu veiksmīgas mākslinieka karjeras sastāvdaļu. Arī man ir prieks laiku pa laikam satikt Eglīti, kura gaitām izdevies sekot līdzi vairāk nekā desmit gadu. Iepazinu viņu kā apņēmīgu mākslas studentu, kurš turklāt fotografēja un reizēm izteicās arī rakstiski. Viņš pats to atceras kā laiku, kad, "paslēpjoties aiz fotokameras, varēja iekļūt ļoti interesantā, radošā vidē". Vēsturei no tā palikusi Andra Grīnberga videofilma, kurā Eglītis apglezno jūras krastā novietotu audeklu, mēģinot notvert konkrētā brīža ūdens un debesu krāsas. Ik pa laikam tas viņam arī izdodas – robeža starp audeklu un dabu kļūst neredzama. Tomēr toņu nianses dabā visu laiku mainās, un māksliniekam jāglezno no jauna.

Straujš sākums

Andris Eglītis mākslā ienāca samērā strauji. 2002. gadā viņš saņēma apbalvojumu par labāko debiju izstādē Rudens un no tā brīža nav pazudis no mākslas kritiķu un interesentu uzmanības loka, nokļūstot it kā paaudzes protagonista lomā. Gleznu cikls Svētdienas, kuram pateicoties nāca šī atzinība, bija nepretenciozu ikdienas ainu virkne, kuru kompozīcija atgādināja fotogrāfijas (apstādināti "kadri" ar kustībā esošām figūrām vai ainavas), bet gleznieciskais izpildījums īsti nepakļāvās apzīmējumam "fotoreālisms". Tas arī bija Eglīša sagādātais pārsteigums – ikdienišķa tematika un nepretencioza forma, kas uz iepriekšējā desmitgadē dominējošās eklektikas fona izskatījās neparasti un svaigi. Atskatoties labi redzams, kādas pārmaiņas XXI gadsimta pirmajā desmitgadē notikušas latviešu mākslā, tomēr to aprises neiezīmējās vienā dienā. Arvien jauni mākslinieki par sev piemērotāko mediju izvēlējās glezniecību, kas iepriekš bija atzīta par "vecmodīgu" izteiksmes līdzekli, līdz pakāpeniski atguva tiesības tikt skatīta laikmetīgās mākslas kontekstā. Šo procesu simboliski noslēdza Purvīša balvas – augstākā apbalvojuma latviešu laikmetīgajā mākslā – piešķiršana gleznotājam. Vai nav pārsteidzoši, ka 2013. gadā par laureātu kļuva tieši Andris Eglītis?

Nepārejošs darbīgums, spēja saglabāt savu rokrakstu, tomēr katru reizi parādīt kaut ko jaunu bija raksturīga izstāžu virknei, kas sekoja pirmajiem panākumiem. Kādu laiku Eglīša darbi vēl stipri atgādināja Svētdienas, bet 2008. gadā Andrejsalā izstādītais cikls Sargājošās debesis rādīja jaunu pavērsienu. Autors, saglabādams motīvu ikdienišķumu, skaidrāk definēja interesi par urbāno ainavu, pievēršot uzmanību apgaismojuma izmaiņām dažādās diennakts stundās. Turklāt gleznas bija prāva izmēra un efektīgi eksponētas. Izstāde, ko Laikmetīgās mākslas centrs rīkoja tobrīd aktuālajā Andrejsalā, bija iekārtota plašās, industriālās telpās, ar speciāli izveidotām tumšām starpsienām, uz kurām izcēlās prožektoru izgaismoto gleznu lielie krāsu laukumi. Eglītim izdevīga bija arī atteikšanās no figūru attēlojuma, izceļot viņa stiprās puses, tajā skaitā tonālā risinājuma nekļūdību. Šo kvalitāti Eglītis saglabāja arī nākamajā izstādē – Lietu kārtība, kas citādā ziņā bija pilnīgs pretstats iepriekšējai. Izstāžu zāles Arsenāls radošās darbnīcas zālīte bija pilna ar nelieliem gleznojumiem, kuros panorāmisku ainavu vietā nu gozējās dažādās gatavības stadijās izstrādātas klusās dabas. Plānu maiņa – no kopplāniem un detaļām – radīja filmas efektu, kurā kopiespaids atkarīgs no atsevišķu "kadru" montāžas. Efektu pastiprināja zāles vidū novietotie dīvāni un speciāls apgaismojums. Vairākas gleznas no izstādēm nonāca Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un labākajās privātkolekcijās.

Prom uz laukiem

Ar divām neilgā periodā radītām atšķirīgām ekspozīcijām radījis intrigu un nodrošinājis interesi, Eglītis ar apskaužamu regularitāti parādījās arī turpmāk: 2009. gada Cēsu Mākslas festivālā viņš vecā noliktavā parādīja ciklu Es vēlos būt tur, kas vēlāk nonāca ABLV bankas kolekcijā, un 2010. gadā pamestās biroja telpās Kaļķu ielā ierīkoja izstādi Dzīves apstākļi. Eglīša gleznu tematika pārvietojās no pilsētas uz lauku pusi, izmēģinot arī visai ekstrēmas gleznošanas pieredzes, piemēram, naktī, automašīnas starmešu gaismā vai purvā. 2011. gadā izstādē Zemes darbi, kas notika Mūkusalas mākslas salonā un atnesa autoram minēto Purvīša prēmiju, viņš bija atteicies no rūpnieciski ražotām krāsām un to vietā izmantoja dabiskus pig mentus – zemi, mālus, krītu. Pakāpeniski iezīmējās tendence uzsvērt gleznošanas procesa un materiāla nosacījumu ietekmi uz galarezultātu. Eglītis savu radošo laboratoriju bija pilnībā pārcēlis uz laukiem, konkrēti – Drustiem, vietu Cēsu tuvumā, kas latviešu mākslā pazīstama no Kaspara Podnieka fotogrāfijām. Jau Lietu kārtības ievadā Eglītis bija atgādinājis par savas mākslinieka identitātes mežonīgo daļu, izstādes ievadā novietojot kokā tēstu instalāciju (tādu kā alu cilvēku biroja interjeru), arī Zemes darbus papildināja skulptūru grupa, kas darināta, šķiet, no māliem un kūdras. Tiesa gan, tās centrā bija atstāta vieta ugunskuram, kuru, neatrodot piemērotu materiālu, mākslinieks bija atstājis skatītāja iztēlei.

Atkal mācīties

"Paradīzi un elli nevar nofotografēt, to var tikai uzgleznot," saka Andris, uzsverot, ka māksla ir mītiska realitāte, kas nav pieejama citiem līdzekļiem. "Tas ir redzams, pat pārgleznojot fotogrāfiju", viņš it kā atskatās uz savas darbības pirmsākumiem. Tomēr būtu maldīgi domāt, ka Andris ir kļuvis par kādu no mūsdienu dzīves attālinātu subjektu. "Nepietiek tikai ar Drustiem, vajag plašāku domāšanas telpu apkārt," viņš atzīst. Tāpēc iekļāvies to latviešu censoņu pulkā, kas, sasnieguši vērā ņemamu stāvokli vietējā mākslas vidē, izvēlas papildināt zināšanas ārzemēs. Sekojot Mikam Mitrēvicam (Latvijas pārstāvis Venēcijas biennālē 2009. gadā) un Ievai Epnerei, viņš pirms diviem gadiem sāka pēcdiploma studijas Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē Beļģijā. Šajā prestižajā mācību iestādē viņš saskatījis iespēju izkļūt no lokālās vides, kurā bieži vien valdot primitīvi priekšstati un enerģiju atņemot grūtības formulēt atšķirības starp dekoratīvu un konceptuālu mākslu. "Ar vienām un tām pašām mēdz skaidrot gan vienu, gan otru," viņš piebilst un, pateicoties daudzajām ievērojamu vieslektoru konsultācijām, savu izvēli nenožēlo. Gadā, kad Eglītis iestājās institūtā, kas pazīstams ar konceptuālu pieeju, viņš esot bijis vienīgais, kas vēlējies strādāt ar glezniecības līdzekļiem, toties tagad tādu esot vairāk. Eglītis atzīst, ka atšķiras mākslinieki – un pat auditorijas –, kuri pazīst glezniecību un kurus interesē tikai konceptuālā māksla. Esot piedzīvojis, ka izstādē ienāk skatītāji, kas ierauga gleznas, un tūlīt pat iziet ārā. "Gleznotājus jau pārējie nevar ciest," viņš piebilst. "Jo, ja kaut ko nopērk, tā, visticamāk, ir glezna."

Viņš patlaban strādā veidā, kas apvieno konceptuālo mākslu un glezniecību: Drustos būvē konstrukcijas no koka un plēves, tās fotografē un arī glezno (šādā veidā bija risināts arī diplomdarbs Gentē, par ko vēstīja portāls Arterritory.com). "Iznāk dubults process – vispirms es redzu objektu iztēlē, pēc tam uzbūvēju to realitātē un atkal pārceļu mītiskajā iztēles pasaulē, uzgleznojot to," Eglītis īsumā pastāsta, kas viņu interesē šajā procesā. Jautāts par skatītāju reakciju, viņš atzīst, ka lielu interesi izpelnās fotodokumentācija, kurā redzams, ka gleznā attēlotais objekts tiešām bijis uzbūvēts dabā, turklāt iespaidīgā izmērā.

Nevaru atturēties, nepajautājis, vai saņemtā Purvīša balva ir kaut kā iespaidojusi Andra Eglīša karjeru. Izrādās, ka ne, piedāvājumi ne no galerijām, ne kuratoriem neesot sekojuši. Arī tā ir Latvijas mākslas vides specifika, kurā sasniegumiem ir minimāla ietekme uz turpmākajām mākslinieka iespējām realizēt savas ieceres. Nevar gan teikt, ka Andra Eglīša līdzšinējai darbībai būtu trūcis starptautiska vēriena – viņa personālizstādes notikušas Kroma galerijā Berlīnē un Nunc Contemporary Antverpenē (2012), kam jāpieskaita vairāki atbildīgi grupu projekti. Arī nākotnes plānus viņš saista ar pilnīgi pretējiem virzieniem – paralēli soloskatei kāda jauna, uz šauru kolekcionāru loku orientēta mākslas centra atklāšanā Beļģijā viņš gatavojas iepriecināt arī skatītājus Cēsu izstāžu namā vasaras nogalē. Pārskatot Eglīša līdzšinējo izstāžu sarakstu, grūti nepamanīt, ka tās gandrīz nekad nav notikušas galeriju paspārnē, to vietā nereti izvēlētas netradicionālas telpas, kas iekārtotas saskaņā ar autora ieceri. Tomēr drīz šī tradīcija tikšot lauzta. "Esmu pieaudzis," apgalvo Eglītis. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja