Lūkojoties uz pašreizējo budžeta formēšanu, jāsaka, ka tas nekādā veidā neliecina, ka valdība un koalīcijas partijas domā šādās kategorijās. Pieeja izdevumu samazināšanā ir lineāra, birokrātiska un politiska. Tai būtu jābūt balstītai uz veselo saprātu, cilvēcisku attieksmi un nākotni. Politisku iemeslu dēļ, kā arī profesionālas pieejas trūkuma dēļ, valdība ir kurla, kad tai atgādina, ka var taupīt, likvidējot integrācijas, e-lietu, bērnu lietu un Eiropas finansēju apguves sekretariātus. Tāpat, tā ir kurla, kad "Sabiedrība citai politikai" un citi opozīcijas spēki piedāvā likvidēt dažādas padomes, aģentūras, kā arī apvienot virkni ministriju. Valdība un koalīcija ir arī kurla pret valsts kontroles ieteikumiem radikāli pārstrukturēt Izglītības ministriju un pārskatīt virkni citu valsts iestāžu izdevumu lietderību.
Tajā pašā laikā, premjers Godmanis ir izvēlējies lineāri domājoša grāmatveža lomu. Nevajadzīgās institūcijas tiek saglabātas, bet visām ministrijām, neatkarīgi no to specifiskās situācijas, tiek uzlikti vienādi griesti kā samazināt budžetu. Tas ir ļoti bīstami, jo vienlaikus tiek paturētas nevajadzīgas institūcijas, kamēr vajadzīgās institūcijas un to funkcijas riskē palikt nespējīgas. Domājot par pēckrīzes apstākļiem (The Day After), šāda situācija Latvijas ekonomikas un sabiedrības atveseļošanos padarīs daudz grūtāku.
Kā ilustratīvu piemēru šādai valdošās koalīcijas domāšanai var izmantot Ārlietu ministrijas piemēru. Pirms četriem gadiem Ārlietu ministrija atradās ļoti grūtā finansiālā stāvoklī. Diplomātu, sevišķi jauno diplomātu algas bija salīdzinoši zemas, trūka līdzekļu jaunām vēstniecībām un veco remontam, un drošībai. Neviens nedomāja par diplomātu pensijām, dzīves biedriem, bērniem un apdrošināšanu. Tajā pašā laikā, jāuzsver, ka puse no ministrijas darbiniekiem strādāja un turpina strādāt ārzemēs, tādēļ iepriekšminētās tēmas šiem cilvēkiem ir daudz svarīgākas, nekā vienkāršiem ierēdņiem. Diplomāti pilda dienestu un savā ziņā ir salīdzināmi ar armijā dienošiem. Līdzekļu trūkuma dēļ, virkne ārpolitisku jautājumu bija neiespējami risināt. Esot ministra amatā no 2004.-2007.gadam, par savu mērķi izvirzīju šajā dienestā strādājošo cilvēku un viņu ģimeņu apstākļu uzlabošanu. Tas izdevās daļēji, lai arī algas palielinājās un tika atvērtās jaunas vēstniecības Latvijas ekonomikai un politikai svarīgos reģionos. Protams, ne viss tikai panākts, jo Latvijas ārlietu dienests ir vājāk nodrošināts nekā Lietuvas vai Igaunijas dienests. Salīdzinoši, Latvijas ĀM budžets ir 0.77% no valsts budžeta, kamēr Lietuvā tas ir 1.3%, bet Igaunijā 1%.
Tomēr rakstu šo blogu, ne tāpēc, lai lielītos par to, ko izdarīju es, bet, lai pastāstītu, ko gatavojas izdarīt patreizējā Latvijas valdība. Uzskatu, ka ārpolitika nav tā nozare, uz kuru drastiski taupīt pat krīzes apstākļos. Sevišķi tāpēc, ka uz ārlietām ir ticis taupīts jau ilgu laiku. To nesaprot valdošā koalīcija. Ārlietu ministrijai ir uzdots ietaupīt 2.5 miljonus latu, kas nozīmē samazināt atalgojumu gan centrālajā aparātā Latvijā, gan arī vēstniecībās par 10%. Tas nav izpildāms uzdevums, jo tas nozīmētu, ka ir jāslēdz aptuveni 6 vēstniecības, jāsamazina uz to ārzemnieku-līgumdarbinieku rēķina, kuri strādā šajās vēstniecībās joprojām par nekonkurētspējīgu algu. Tas nozīmētu taupīt uz šo vēstniecību drošību teroru apstākļos un taupīt uz mūsu diplomātu ģimenes locekļiem, bērniem un viņu veselību. Valdība nav ņēmusi vērā, ka vēstniecības nav Latvijā, bet ārzemēs. Tas nozīmē, ka globālā finansu krīze šīs institūcijas ietekmē pavisam citādi nekā Latviju. Valūtas kursa svārstības nav bijušas mums labvēlīgas un konkrētos apstākļos, piemēram, Japānā, jenas kurss pret latu ir palielinājies par 41%.
Tas nenozīmē, ka Ārlietu ministrijā nevar taupīt. To var darīt, bet ar prātu un cilvēcību, saglabājot vajadzīgo cilvēku potenciālu un, domājot par rītdienu nevis griežot algas un reformējot reformu dēļ. Piemēram, ietaupīt ir iespējams, samazinot centrālo aparātu, iespējams, par kādiem 10%. Tā varētu ietaupīt kādus 600 tūkstošu latus. Varētu arī pieņemšanu par godu Latvijas 90. gadadienai svinēt ministrijas ēkā nevis Melngalvju namā, kas prasa papildus izdevumus. Krīzes apstākļos ir jādomā par cilvēkiem, kuriem būs visgrūtāk un par iespēju būt efektīviem pēc krīzes. Krīze nav domāta, lai sagrautu darboties spējīgu institūciju, bet saglabātu nevajadzīgas ministrijas. Tāpat, krīze nav domāta prestižām pieņemšanām, bet gan pieticīgām svinībām. Nevienam nav vajadzīga deviņdesmitgadīga Latvija nabagmājā.